Šis raksts tapis, apkopojot viedokļus, kas izteikti pēc nelaimes gadījuma Aldara tornī. Gribu arī nedaudz vairāk pievērst uzmanību tām problēmām un objektīvajām briesmām, ar kurām jāsastopas, kāpjot tornī. Noslēgumā jautājums: ko darīsim tālāk?

I. Kā tas notika?
Pirmais sasaites dalībnieks uzkāpj līdz torņa augšai (orientējoši pa vertikāli virs labā kontroforsa). Organizē drošināšanas staciju (zīmējumā norādīta ar aplīti). Stacija izveidota no stacionārā āķa (tā sauktā šlambura) un diviem frendiem. Pēc tam dalībnieks pieņem otru. Otrais kāpējs nonāk līdz stacijai un arī nostājas uz pašdrošināšanos. Tas ir, abi stāv uz pašdrošināšanos, kas pievienota stacijas centrālajai karabīnei. Pēc tam kāpēji mēģina organizēt nolaišanās cilpu, lai laižoties lejā neatstātu inventāru uz sienas.Vispirms mēģina to nostiprināt caur kreisās puses logu. Neizdodas, jo tur nav piemērotas spraugas (jeb plaisas) cilpas izlaišanai. Tālāk mēģinājums izmantot līdzās esošo āķi, ieliekot tajā

repšņori. Kādā mirklī centrālais frends neiztur. Iespējams, to no vietas izvirzīja stacijas cilpa, kad puiši mēģināja izveidot nolaišanās punktu (līdz logam ir jāstiepjas salīdzinoši tālu, iespējams, šīs kustības varēja izkustināt centrālo frendu un vienlaikus arī labās puses frendu). Iespējams, uzkāršanās atpakaļ uz staciju notika ar sava veida rāvienu uz to. Cilpa pagarinās, vidējā vijuma (zara) karabīne nokrīt lejā un uz diviem atlikušajiem stacijas punktiem ir triecienspēks.

Kas neiztur pēc tam? Spriežot pēc tā, ka abas cilpas ir saglabājušās, respektīvi, neviena no tām nav izvilkusies līdz karabīnei, visticamāk rāviena spēks ir bijis tik stiprs, lai atlikušie balsta punkti faktiski tika izrauti vienlaikus. Tas nozīmē, izlidoja labās puses frends un kreisās puses šlamburs. Rezultātā stacija izjuka...

II. Kāpēc tā notika?
Mēģināsim tikt skaidrībā, kāpēc notika tā, kā notika.
1. Stacijas (drošināšanas punkta) izveide. Stacija organizēta ar trīs balsta punktiem, izmantojot tā saucamo pašizlīdzinošās slodzes metodi ar cilpas savērpšanu. Karabīne pārvietojas pa cilpu līdz ar drošinātāju, tādējādi vienmērīgi sadalot slodzi uz visiem stacijas sistēmas elementiem, neatkarīgi no slodzes virziena. Tiktāl viss ir pareizi un atbilst rekomendācijām par drošināšanas punktu izveidi. Taču, organizējot staciju ar šo metodi jāņem vērā vairāki aspekti. Jums ir jābūt 100 % pārliecinātiem par balsta punktiem. Kāpēc? Tāpēc, ka izraujot vienu no punktiem, jums būs jāsaskaras ar diviem faktoriem:
• palielinās leņķis starp stacijas cilpas zariem, tādējādi palielinot slodzi uz atlikušajiem atbalsta punktiem. Ja leņķis ir 120 grādi, slodze uz katru balsta punktu ir vienlīdzīga slodzei uz centrālo karabīni;
• uz atlikušajiem balsta punktiem ir triecienspēks.
Mēģināšu aptuveni novērtēt rāviena spēku Aldara torņa nelaimes gadījumā. Stāvot uz pašdrošināšanos, slodze uz centrālo drošināšanas stacijas punktu vienlīdzīga aptuveni divu cilvēku ķermeņu smagumam. Tā šinī gadījumā varētu būt apmēram 3,2 kN (jeb 320 kgs), ja pieņem, ka viena puiša vidējais svars ir 80 kg. Pieņemot, ka leņķis starp stacijas zariem ir 45 grādi, tad uz katru zaru, un atbilstoši uz katru punktu, darbojas spēks, kas ir vienlīdzīgs 50 % no kopējās slodzes – 1,6 kN. Jau izraujot vidējo balsta punktu, ir kritiens – teiksim – 0,3 m, kurā rāviena faktors ir apmēram 0,3/1,2 ≈ 0,25. Tādā gadījumā rāviena spēks uz centrālo drošināšanas stacijas punktu: F ≈ 2G(k/f + 1), kur F – rāviena spēks, G – svars (2 cilvēki x 80 kg = 160 kg), k – rāviena faktors – 0,25, f – virves elastība (stropei apmēram 0,2). Iegūstam: F ≈ 2 x 160 (0.25/0.2 + 160) = 720 kgs ≈ 7.2 kN. Starp stacijas zariem (kuri ir tikai divi, nevis trīs) izveidojies apmēram 80 grādu leņķis, līdz ar to uz katru zaru ir 65 % no kopējās slodzes, tas ir, vidēji 5 kN. Salīdzinājumam: 1,6 kN, kad kāpēji statiski noslogo staciju, un 5 kN pēc vidējā balsta punkta izraušanas – slodze palielinās gandrīz 3 līdz 4 reizes! Nevar izslēgt, ka rāviena faktors bijis arī lielāks.

P.S. Šie aprēķini ir aptuveni. Tā, piemēram, nav ņemts vērā cilpas berzes spēks centrālajā karabīnē u.c. Aprēķinu rezultāts atspoguļo kopējo triecienspēka tendenci, kā rezultātā stacija izrāvās.

Kādas ir alternatīvi rīcības varianti, ja jūs neesat pārliecināti par stacijas balsta punktiem? To ir vairāki, turklāt, organizējot šāda veida drošināšanas staciju, var izmantot ne tikai vienu, bet vairākas cilpas. Salīdzinoši ērti šim mērķim izmantot tā saucamo “cardolette” - 6-7 m garu 7 mm repšņori. Priekšrocības: to var izvilkt cauri neērtām vietām un pēc tam piesiet, turklāt garums ļauj efektīvi līdzsvarot atbalsta punktus, kas atrodas viens no otra attālināti (kas ne vienmēr paveicams ar standarta garuma cilpām). Tās ļoti plašs jautājums. Domāju, kā aprilī mēs oganizēsim seminaru par šo.

2. Frendu izmantošana drošināšanas stacijās.
Kā mēs visi jau zinām, tad frends ( drošināšanas ierīce ievietošanai plaisās) ir veidots no četrām atsperīgām lapiņām ap asi, kuras noslogojot izplešas noteiktās robežās. Kāda ir Aldara torņu akmeņu specifika – tas ir tufs (jeb kaļķakmens):
• šis materiāls ir salīdzinoši mīksts;
• mitruma ietekmē tas kļūs vēl mīkstāks un trauslāks;
• spraugas starp akmeņiem aizpildītas ar cementu, kam, paši saprotat, ir drūpoša struktūra.

Šie ir faktori, kas frendu izmantošanu kāpšanai Aldara tornī dara ļoti specifisku. Frendi ir jāizmanto ļoti uzmanīgi, lai tie būtu patiešām drošās plaisās bez cementa piedevām, stipros akmeņos. Vēl daži ieteikumi. Frenda pamatā ir atsperes mehānisms, tas nozīmē, slodzes rezultātā frenda lapiņām viegli un brīvi jākustas, lai varētu izspiesties un nodrošināt saķeri. Tāpēc pirms frendu izmatošanas, ir jāpārbauda, kā tie kustās brīvgaitā, kā arī jāveic to profilakse. Arī tā ir ābeces patiesība – jo lielāka izmēra frendu izdodas ielikt, jo lielāka ir saķeres virsma, līdz ar to frends ir ielikts pamatīgāk – atbalsta punkts ir labāks (drošāks)...
Situācija Aldara tornī – ja runājam, kā ir, tad vieta stacijas izveidei bija sūdīga. Manā vērtējumā stacijas rajonā nav nevienas 100 % drošas vietas frendu ielikšanai. Nevelti te jau iepriekš bija iesisti divi stacionārie āķi. Tas nozīmē, ka puišiem nebija citu iespēju, kā izmantot ne pārāk drošas plaisas. Jāsecina, ka torņa augšējā daļa ir ļoti smilšanai, un ja tur tomēr ir nepieciešams izmantot ieliktņus, tad labāk lietot lielos stoperus.

3. Ākis.
Varētu domāt, ka āķu izmantošana ir viens no drošākajiem drošināšanas paņēmieniem klinšu reljefā. Izanalizēsim, kas notiek ar stacionāro āķi laika faktora ietekmē:
1. Korozija. Ja āķa austiņa nav no nerusējošā tērauda vai dūralumīnija, tā rūsē un var slodzes iespaidā vienkārši salūzt. Aldara tornī ir daudz šādu korozijas bojātu āķu. Taču šis aspekts ir vismazāk bīstamais, jo pirms āķa izmantošanas to iespējams novērtēt vizuāli.
2. Metāla sakaršana un atdzišana. Metāli laika apstākļu ietekmē izplešas un saraujas, līdz ar to deformējot caurumu, kurā āķis iesists. Šis process nenotiek uzreiz, taču daudzi āķi tornī iesisti jau pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Āķu drošību var pārbaudīt, paraujot tos savā (aksiālajā) virzienā. Starp citu, otrs āķis šajā ziņā bija drošs – es mēģināju to izkustināt, neizdevās.
3. Akmens izturība. Tā ir mūsu torņa īpatnība, kuru nevar neņemt vērā. Akmens uzsūc mitrumu, kas aukstuma ietekmē sasalst un izplešoties rada akmens iekšienē mikroplaisas. Āķis slodzes iespaidā ar plecu (apmēram 35-40 mm) var izlauzt akmeni, kurā ielikts. Turklāt, akmeņi torņi augšējā daļā ir visvairāk bojāti, jo pakļauti lielākai mitruma ietekmei.
Kā redzams zīmējumā, āķa austiņa izturēja, toties neizturēja akmens, kurā āķis bija iesists. Es kopā ar T.Bazarovu izpētīju vietu ap puišu uzlikto staciju. Āķa caurumu akmenī mēs neatradām, domājams, ka āķis ir nevis izrauts no savas vietas, bet gan tas izlūzis kopā ar akmens fragmentu. Mēs noteicām iespējamo vietu, no kuras āķis varētu būt izrauts. Novērtējot akmeņus āķa apkaimē, uzreiz krīt acīs vairākas lietas:
• akmeņu struktūra ir bojāta, ļoti daudz mikroplaisu un iedobumu.
• akmeņi (īpaši torņa augšējā daļā) ir uzblīduši mitruma ietekmē, kļuvuši mīksti
• spraugas starp akmeņiem aizpildītas ar cementu, kas ir izmircis, drūpošs, nestabils.
Žēl, ka puiši staciju neveidoja, izmantojot otro āķi... varbūt tas būtu izturējis...

4. Nolaišanās, izmantojot āķi un repšņori.
Nedrīkst nepieminēt vēl vienu aspektu – nolaišanas cilpa no repšņores, kas izvikta cauri āķa austiņai. Šādā veidā izmantot cilpu ir ļoti bīstami. Nolaišanos var uztvert kā noraušanos ar divkārtīgu virvi (rāviena faktors 0), kuru amortizē virves elastība. Turklāt, jo ātrāka nolaišanās, jo stiprāku vajag amortizāciju (nolaišanās rāvieniem), līdz ar to nolaišanas vairāk atgādina ar virvi kompensētu kritienu. Slodze uz balsta punktu ir vienlīdzīga 1,5-3 cilvēku svariem, tas ir, 1,2-2,4 kN (apmēram 120-240 kg/s). Tīrajai slodzei vēl jāpiepluso arī izlieces slodze, iespēja auklu pārgriezt. Jo asāka mala, jo ātrāk virvi var pārgriezt. Mūsu vecie āķi tornī ir ar plānam, noasinātām austiņu iekšējām maliņām. Turklāt jāņem vērā, ka intensīvi noslogojot āķus, karabīnes tajos atstājušas mikrorobiņus. Tas viss veicina ātru virves izdilšanas efektu, kas var novest pie stacijas izjukšanas. Vēl jo vairāk, ja nolaišanās notiek ar rāvieniem. Tāpēc rekomendēju, šādos gadījumos āķa austiņai labāk cauri likt karabīni un caur to organizēt nolaišanos.

III. Tornis.
Kā mums nepieļaut līdzīgus nelaimes gadījumus. Vispirms jānovērtē bīstamības, kurām mēs sevi pakļaujam kāpjot tornī, kas netieši saistīti arī ar šo nelaimes gadījumu.
Objektīvās briesmas:
1. Dzīvie akmeņi. Tie ir vaļējie, slikti nostiprinātie akmeņi, kas visbiežāk sastopami torņa augšējās daļas perimetrā, kā arī logos, durvīs, dažāda veida ailēs, kontroforsos. Šīs torņa daļas visintensīvāk cieš no nokrišņiem. Kas ir bīstami:
• jūs noslogojat aizķeri, bet tā paliek jums rokā. Turklāt, visai ticami, ka vienlaikus nogāžat arī akmens konstrukciju, kas atrodas virs jums;
• jūs izmantojat izcilni (logu ailē vai augšējā daļā) drošināšanai, bet tas netur slodzi, jo lietos izmircis;
• izlauztie akmeņi krīt uz kāpējiem, kas atrodas zemāk.
2. Akmens struktūras nestabilitāte:
• nedroši ielikti ieliktņi, kāpjot ar apakšējo drošināšanu (trausli akmeņi);
• ieliktņiem ir slikta saķere, jo to traucē cementa daļas un izburbušie akmeņi;
• stacionāro āķu drošību nav iespējams garantēt.
3. Augšējās drošināšanas punktu sliktais stāvoklis – koka baļķi torņa augšējā daļā ir sapuvuši un cietuši ugunsgrēkā. Dzelzs konstrukcijas šķiet nosacīti drošas.
4. Stacionārie āķi, kas iesisti pirms desmitiem gadu. To tornī ir vairāki desmiti, ja ne vairāk.
5. Nekorekti izveidotas stacijas, kuru tornī ir salīdzinoši daudz: izmantotas repšņores, kuru diametrs ir mazāks nekā 6 mm, izvilktas caur āķu austiņām bez karabīnes. Jāņem arī vērā fakts, ka repšņores izturība pēc viena gada uz torņa samazinās vairākas reizes.

IV. Ko varam darīt?
Objektīvie bīstamības faktori ir apzināti. Ko varam darīt?
1. Protams, AIZLIEGT KĀPT Aldara tornī, ir visvienkāršākais, ko varam darīt. Taču mēs visi ļoti labi saprotam, ka aizliegt jau var, bet tam nav jēgas. Vienmēr būs cilvēki, kas kāps.
2. TORNI VAR UZSPRIDZINĀT. Nav tornis, nav problēmas. Vienīgi, par to var nokļūt aiz restēm, jo galu galā kultvēsturisks piemineklis. Var jau arī klusām un nemanāmi nojaukt pa akmenim, kā jau tas noticis ar mazo tornīti. Šie akmeņi labi izskatās privātmāju sētās.
3. Var mēģināt ATRAST FINANSU LĪDZEKĻUS, pabeigt projektu un TORNI RESTAURĒT, ietverot tajā arī parka teritoriju. Taču, visticamāk, ņemot vērā arī krīzes faktoru, tas neizdosies ne tagad, ne arī tuvākajā nākotnē. Tas gan būtu vislabākais variants...
4. NEREKOMENDĒT KĀPŠANAI. Tieši tāda ir oficiālā LAS pozīcija. Šīs rekomendācijas pamatā ir objektīvā bīstamība, kuru jau pieminēju. Droši vien lielākā daļa alpīnistu šo pozīciju atbalsta, jo neviens nevēlas, lai uz torņa notiktu nelaimes gadījumi.

Taču, neatkarīgi no rekomendācijām, tornī kāpa un kāps arī turpmāk. Kāpēc? Tāpēc, ka Aldara tornis šobrīd ir vienīgā vieta Rīgā un tās apkaimē, kur iespējams uz dabīgā reljefa pilnveidot alpīnisma iemaņas: ieliktņu izmantošanu, staciju veidošanu, skyhook lietošanu, dry-tooling u.c. Uzsveru, alpīnisma iemaņas, nevis klinšu kāpšanas. Klinšu kāpējiem mums ir mākslīgās klinšu sienas. Domāju, ka alpīnisma iemaņas jātrenē mājās pirms braukšanas uz kalniem. Kalnos tās ir jānostiprina. Kas ir alpīnisms? Tā ir nodarbošanās, kuru a-priori nevar saukt par drošu. Tiroles Deklerācijā uzsvērts, ka alpīnisms ir potenciāli bīstams Jūsu veselībai un Jūsu dzīvībai. Kalnos tiek rekomendēts kāpt pieredzējuša un kvalificēta instruktora pavadībā, kāpējam jābūt ar noteiktu psiholoģisko, tehnisko un fizisko sagatavotību. Tāpēc pret kāpšanu tornī ir jābūt tādai pašai attieksmei kā pret kapšanu kalnos, novērtējot riska pakāpi, kurai sevi pakļaujam. Katram ir jāizdara izvēle atbilstoši savai pieredzei, zināšanām un iemaņām.
Cik cilvēku, tik arī viedokļu. Jebkurā gadījumā, visos laikos būs cilvēki, kuri turpinās Aldara tornī kāpt. Tāpēc, mūsu pienākums ir izskaidrot iespējamo bīstamību, ar ko saistīta kāpšana tornī. Otrkārt, ir jāsniedz rekomendācijas, kā no šīm briesmām izvairīties, jeb vismaz kā minimizēt. Vēl ir viens rīcības variants TORŅA DROŠĪBAS PAAUSTINĀŠANAI:
• jānostiprina kustīgie akmeņi torņa augšējā daļā, logu ailes, kontroforsos;
• jānotīra tornis no veciem un bojātiem stacionārajiem āķiem;
• ekstrēma cienītājiem var izveidot dažus maršrutus, izmantojot drošus āķus.

P.S. Raksta autors izsaka pateicību K. Liepiņam un N. Lisovskim par iespēju izmantot materiālus no viņu interneta l

Pievienot komentāru