STRESS. Tā ir pamat iedarbība uz cilvēku, ko apskata no psiholoģiskā viedokļa. Pirmo reizi jēdzienu stress ieviesa kanādiešu psihologs Gans Seljē, un tā definīcija ir – cilvēka psihiskā sasprindzinājuma stāvoklis, kuru izraisa grūtības un briesmas kāda svarīga uzdevuma risināšanas laikā. Un kā mēs jau runājām iepriekš, šis ir viens no iemesliem, kāpēc mēs dodamies uz kalniem - lai izjustu stresu. Līdzīgi kā izpletņlēcējs tiecas pie tā, lecot ar izpletni, bet laivotājs - uz straujas upes kanjoniem. Šādos brīžos cilvēka smadzenēs izdalās īpašas vielas - endomorfīni, kuri sagādā cilvēkam baudu, prieku un gandarījumu. Tādējādi mūsu tieksme doties kalnos, tieksme pēc briesmu pārvarēšanas riska ir iepotēta mūsos pat viszemākajā bioķīmiskajā līmenī!

STRESS. Tā ir pamat iedarbība uz cilvēku, ko apskata no psiholoģiskā viedokļa. Pirmo reizi jēdzienu stress ieviesa kanādiešu psihologs Gans Seljē, un tā definīcija ir – cilvēka psihiskā sasprindzinājuma stāvoklis, kuru izraisa grūtības un briesmas kāda svarīga uzdevuma risināšanas laikā. Un kā mēs jau runājām iepriekš, šis ir viens no iemesliem, kāpēc mēs dodamies uz kalniem - lai izjustu stresu. Līdzīgi kā izpletņlēcējs tiecas pie tā, lecot ar izpletni, bet laivotājs - uz straujas upes kanjoniem. Šādos brīžos cilvēka smadzenēs izdalās īpašas vielas - endomorfīni, kuri sagādā cilvēkam baudu, prieku un gandarījumu. Tādējādi mūsu tieksme doties kalnos, tieksme pēc briesmu pārvarēšanas riska ir iepotēta mūsos pat viszemākajā bioķīmiskajā līmenī!

Faktoru, kas izsauc stresu, sauc par stresoru. Apskatīsim tikai dažus stresorus, ar kuriem alpīnistam jācīnās kāpšanas procesā:

• relatīvais augstums (vai krišanas dziļums). Tas ir augstums, attiecībā pret daudz maz līdzenu virsmu. Tieši tas nosaka krišanas riska pakāpi, cik nāksies krist noraušanās gadījumā. Tas izraisa mūsos bailes nokrist. Līdz ar to parādās dažāda veida nespecifiskas reakcijas (paātrinās sirds darbība un elpošanas frekvence, var izdalīties sviedri, kā tas notiek karstuma dēļ, vai, tieši otrādi, sāksies auksti šermuļi, - reakcija, kura raksturīga organismam aukstuma ietekmes rezultātā);
• iekļūšana sliktos laika apstākļos (sniegs, vējš, vētra, migla, pērkona negaiss...);
• vienmuļu kāpšanas apstākļu ilgstoša iedarbība;
• slikta nakšņošana, nepilnvērtīga atpūta, slikti sadzīves apstākļi naktsmītnē;
• šaubas par kāda kāpšanas grupas partnera uzticamību;
• bailes novirzīties no maršruta, vai vispār noiet no tā;
• atbildība par grupas vadīšanu;
• pārslodze vai nepietiekoša slodze, salīdzinājumā ar citiem partneriem;
• neapmierinātība ar savu stāvokli (lomu) grupā;

Stresi ir atšķirīgi. Protams, katrs indivīds dažādi reaģē uz stresoriem. Stresa "prātīgas devas" ir nepieciešamas un pat noderīgas, līdzīgi kā ir nepieciešams izjust bailes. Bet arīdzan ar mēru. Šo "prātīgo devu" sauc par eustresu (eu - no grieķu valodas - labs). Stresori uzkrājas, šādā veidā ietekmējot cilvēka psiholoģisko stāvokli, pamazām to pārslogojot. Kritiskā līmeņa, tā sauktā aktivizācijas līmeņa, pārsniegšana noved pie emocionālās pārslodzes - distresa. Tas notiek, kad nepieciešamie līdzekļi stresogēnās situācijas pārvarēšanai būtiski pārsniedz cilvēka fizioloģiskus un psiholoģiskus resursus, vai kad ir ievērojami pieaugusi mērķa vērtība. Distresa briesmas slēpjas tajā, ka tas noved pie pašregulācijas mehānisma traucējumiem, pasliktinās koordinācijas spējas, samazinās koncentrēšanās spējas, notrulinās briesmu izjūta, ātri mainās noskaņojums. Bremzējošas formas distress - aktivitātes samazinājums, sastingums (mēģiniet atcerēties sevi pēc 10-15 darba stundām, īpaši ja ir auksts, pūš vējš, jūs nekustaties un nezināt, kad tas beigsies...). Uzbudinoša distresa forma izpaužas kā neapdomāta haotiska darbība (jūsu partneris nokritis kaut kur lejā, vajag steidzami rīkoties, bet jūs pirmo reizi esat nonācis šādā situācijā...). Piedevām, īpaši bīstamo un mainīgo apstākļu ietekmē šāds emocionālais stāvoklis var rasties uzreiz, apsteidzot visus citus iespējamos apstākļus.

Grupas vadītājs piedāvāja tikt pāri upei vienkāršā, bet bīstamā vietā, lai saīsinātu ceļu. Viņš ātri pārleca pāri pusotru metru platai spēcīgai straumei. Otrais un trešais grupas dalībnieks veiksmīgi atkārtoja to pašu. Ceturtā dalībniece nedroši leca, bet biedri viņu saturēja. Piektā dalībniece to redzēja, un kad bija pienākusi viņas kārta lekt, apjuka, atkāpās atpakaļ un visiem negaidot aizleca nepietiekoši tālu, iekrita upes straumē. Viņai bija augsta sporta klase vieglatlētikā un laba fiziskā forma. Bet negaidīti viņai bija pieaugusi mērķa vērtība ("ja es nepārlekšu, tad iekritīšu upē un iešu bojā...").

Šeit rodas jautājums par cilvēka psiholoģisko noturību pret stresu. Tas, kas pieredzējušam, sagatavotam alpīnistam ir zem pretstresa noturības līmeņa un kas neizraisa reakciju, nesagatavotam alpīnistam izraisa stresa stāvokli. Nostājieties, piemēram, Aldartorņa mazā tornīša augšgalā un paskatieties lejā, - nav izslēgts, ka jūs izjutīsiet bailes: tās ir bailes no krišanas dziļuma. Pie augstas psiholoģiskās sagatavotības, alpīnists izjutīs tikai spēcīgu stresu iedarbību. Parastie, ikdienas stresi, pat samērā lieli, viņu īpaši neietekmēs. Tajā pašā laikā pie zemas psiholoģiskās sagatavotības pat nelielas stresa slodzes var izraisīt bailes vai citas nevēlamas reakcijas. Tāpēc viens no svarīgākajiem alpīnista sagatavošanas mērķiem ir palielināt viņa emocionālo gribasspēka noturību pret stresa ietekmi.

Šķiet, visi esam izjutuši dažādas baiļu izpausmes kāpšanas procesā:

• izturēs apakšējais starpāķis vai neizturēs?
• vai krītot atsitīsies pret to plauktu vai paveiksies?
• ja cilvēks, kas jūs drošina, aizpļāpāsies un nenoturēs?
• ja nu es paslīdēšu un nokritīšu?

Šo iemeslu dēļ nepieciešams trenēties uz reljefa un maksimāli pietuvinātajos reālai kāpšanai apstākļos, ieviest treniņos tos kairinātājus un traucēkļus, ar kuriem ir iespēja saskarties reālajā dzīvē. Daži piemēri:

• kāpšana ar apakšējo drošināšanu pa jūsu ierīkotiem drošināšanas starppunktiem;
• starppunktu ierīkošanas "kvalitātes" pārbaudes, caur noraušanos un iekāršanos (protams, ja tie izturēs noraušanos ...). Jo mums ir jātic savas darbības drošībai. Šādu eksperimentu rīkošanas laikā tomēr rekomendē izmantot papildu augšējo drošināšanu, bet nenoslogojot to, lai līderis nokaras uz viņa paša ierīkotiem āķiem un klinšu ieliktņiem;
• nesankcionētas, partnerim negaidītas noraušanās uz maršruta. Jums jābūt pārliecinātam, ka viņš Jūs noturēs, neaizpļāpāsies vai nenovērsīs uzmanību uz dabas skatiem;
• kāpšana bez drošināšanas. Jā, bez drošināšanas. Savas psiholoģiskās izturības pret krišanas dziļumu palielināšanai. Protams, galvenais nepārspīlēt, un sākt ar to maršrutu un tādu augstumu, kur Jūs jūtaties uz 100 % pārliecināti.

Un, ja šeit, lejā, mēs viegli izturēsim šādas emocionālās spriedzes, tad arī tur, augšā, tas neietekmēs mūsu kāpšanas drošumu.

BAILES. Slikts sapnis, uztraukums - visi to ir izjutuši pirms došanās maršrutā. Mēs ciešam un mēģinām to slēpt no biedriem. Šāda mērena stresa reakcija ir normāla - tā paaugstina mūsu gatavību "pārsteigumiem" kāpšanas laikā. Tas ir īpatnējais "pirms starta drudzis". Dažreiz šķiet, ka neesi gulējis visu nakti. Bet, ja ir izdevies pagulēt mierīgi, domājot par kaut ko patīkamu, mērķis būs sasniegts: jūs atpūtīsieties. Pilnībā apspiest šādu stāvokli ir bīstami - to aizvietos atslābinājums un neuzmanība, iespējamo nākotnes kļūdu iemesls.

Ļoti svarīgi iemācīties izmantot savas bailes sev par labu, jo bailes ir ļoti veselīga un informatīva organisma reakcija uz briesmām. Iedzimtie instinkti liek mums saprast, ka ir laiks domāt par pašsaglabāšanos, un mēs sākam izmantot savas zināšanas un savu pieredzi, lai samazinātu riska līmeni. "Ja radušās šaubas - vai nevajadzētu iesist vēl vienu āķi? - iesit, ilgi nedomājot, iesit..." - saka pieredzējušie alpīnisti. Ja zināšanu un prasmju līmenis ir pietiekošs izvēlētajam maršrutam, kā arī psiholoģiskas izturības līmenis ir pietiekošs, bailes atkāpjas, bet nepārtraukti ir gatavībā mobilizēt organismu cīņai ar briesmām. Ja nē - bailes nomāc, kļūst par reālu spēku, kas apdraudējumu tikai vēl palielina.

Cilvēks baidās no tā, ko viņš nezina, bet alpīnistam ir jābaidās arī no tā, ko viņš zina. Tāpēc galvenais ceļš cīņā ar bailēm - tās ir zināšanas (pieredze, pieredze un vēlreiz pieredze). Bet kāda pieredze mums var būt? Personīga. Tomēr, mācīties tikai no savām kļūdām ir samērā bīstami! Tāpēc jācenšas pēc iespējas vairāk pētīt citu cilvēku pieredzi. "Mācīties no kļūdām", vai, kā teica slavenais Austrijas alpīnists Pits Šuberts "mācīties no nelaimēm". Dažreiz pietiek ar brīdinājumu par iespējamām briesmām. Jo bailes rodas, kad negaidīti parādās stresori, un tie uzliek mūsu priekšā psiholoģisko barjeru. Ja reakcija būs pārdomāta, tad nebūs arī negaidītas izbailes.

Un vēl. Neslēpsim no saviem partneriem savas "es nevaru" un "es baidos". Vai nu sava lepnuma dēļ, vai tāpēc ka baidāmies izskatīties slikti citu cilvēku acīs, vai nepatiesas varonības, vai muļķīgo ambīciju dēļ mēs nevaram nolikt sevi vēl sarežģītā situācijā. Varbūt mēģināsim nebaidīties atzīties sev un apkārtējiem savās vājībās, pie tam laicīgi atzīties, ne tad, kad jau ir atteikušas kājas, bet kad sākam izjust vājumu. Nevajag mēģināt pārspēt sevi kalnos, tas ir jādara mājās un treniņu laikā.

PARALIZĒJOŠAS BAILES. Spēcīgas bailes var paralizēt Jūsu apziņu un izraisīt neloģisku rīcību, kas ir pretrunā ar veselo saprātu. Tam var atrast ļoti daudz apstiprinošu gadījumu alpīnismā. Piemēram, kad izslīdēšanas laikā uz ledus nogāzes, cilvēks pat nemēģina noturēties. Avāriju analīžu protokolos mēs lasām: "Dalībnieks zaudēja līdzsvaru, nokrita uz sāna un smaidot nošļūca lejā, nemēģinot aizturēties". Katrā ziņā šī krītošā cilvēka smaids izskaidro visu. Sākumā viņš slīdēja lejā un nedomāja ne par ko sliktu, bet nogāze, pa kuru viņš tikko viegli uzgāja, izslīdēšanas laikā izrādījās krietni stāvāka, pārsteidzoši ātri pieauga ātrums... Pilnīgu baiļu trūkumu, kamēr viņš gāja pa nogāzi un pirmajā brīdi, kad izslīdēja, nomainīja pilnīgs sastingums. Paralizējošu baiļu (šo parādību var izjust ne tikai izslīdot uz ledus vai sniega nogāzes) problēmas atrisinājums – noslīpēt praktiskos paņēmienus, līdzīgi kā "īstajā kāpšanā". Tas attiecas arī uz nogāzes slīpumu, un visām izslīdēšanas iespējām. Akcents tiek likts uz pašnoturēšanās paņēmienu izpildi, kamēr vēl nav sasniegts pārāk liels ātrums, un pat ne tajā brīdī, kad alpīnists jau pieskāries nogāzei ar muguru vai sānu, bet ātrāk, brīdī, kad zaudēts līdzsvars! Šajā gadījumā mēs enerģiski apsteigsim notikumus par pusmirkli, un necentīsimies panākt nokavēto vai iziet no jau radušās avārijas situācijas.

Bailes var pārņemt cilvēku arī ilgstoša, bīstama un grūta darba izpildes laikā. Tomēr visvairāk bailes veicina vientulības sajūta. Baiļu sajūta var rasties, paskatoties lejā, dziļumā. Ļoti neērti jūtas noslēdzošais kāpšanas komandas dalībnieks, kad viņam nākas vairākas stundas stāvēt vienatnē, gan karstumā, gan aukstumā, ievilkt virves, izsist daudz nepakļāvīgu āķu karājoties virvēs vai izdabūt no klints plaisām grūti izvelkamus ieliktņus. Galvenais paņēmiens cīņā ar bailēm - darbība, pat nogurdinoša un ilgstoša. Uzreiz jāmēģina sevi savaldīt un noskaņoties uz praktiskām darbībām. Lai to izdarītu, mēģiniet uzstādīt sev divus uzdevumus: "ko darīt?" (mērķa izvēle) un "kā rīkoties?" (līdzekļu izvēle). Pirmajam tiek pielietots gribasspēks, šaubu un nedrošības apspiešana: pārvarēt vai atkāpties? Šis uzdevums tiks atrisināts, balstoties uz pieredzi. Otrais uzdevums tiek risināts, balstoties uz praktiskajiem paņēmieniem, ko esam apguvuši. Ar to, ka mēs sākam praktiski apdomāti rīkoties, mēs kompensējam "spiedošo" baiļu sajūtu, situācija normalizējas. Pie tam pat nepareiza darbība ekstrēmos apstākļos ir labāka, nekā pilnīga bezdarbība.

Ja ir bail, ļoti noderīga ir pašiedvesma un pašregulācija. Padomājiet, psihoterapeita vai hipnotizētāja darbs lielākoties sastāv no pacienta pierunāšanas. Bet kurš mums liedz pierunāt pašiem sevi? Kāpiena laikā grupas dalībnieki pārsvarā ir šķirti viens no otra. Un katram jāpārvar viņa priekšā esošās grūtības pašam, kad neviena nav 3-4 līdz pat 40 metru attālumā (un diez vai psihoterapeits arī būs tuvumā...). Pašiedvesmas paņēmienu pamatā ir to uzdevumu, kurus nepieciešams risināt tuvākajā laikā, izteikšana balsī un sevis pamudināšana uz tiem. Tā, izejot sarežģītus klinšu maršruta posmus, bieži nākas sevi mierināt un pamudināt: "Aizsniegties līdz tai plaisai. Izcili. Visas aizķeres slapjas. Labi. Ir laiks atpūsties. Iesitīsim āķi. Tā. Kāju liekam uz šī izciļņa. Lieliski. Atpūtāmies. Ejam tālāk...". Tas pats var palīdzēt arī citās sarežģītās situācijās. Šāda veida monologs novērš uzmanību no stresogenās iedarbības, mobilizē cilvēku un sakārto darbību. Tiek izmantoti arī speciāli piemeklēti vārdu formulējumi, kuri tiek adresēti sev un orientēti uz pamudināšanu un mobilizāciju: "Pietiek krist panikā! Vajag saņemties! Citiem šobrīd ir grūtāk! Es esmu mierīgs!". Ja Jūs esat nonākuši sarežģītā ekstrēmā situācijā (piemēram, slikti laika apstākļi, un vispār viss ir slikti), tad nevajag baidīties - aukstasinīgs aprēķins un skaidrs prāts palielinās Jūsu izredzes. Tāpēc nevajag izteikt sliktākos scenārijus, pat ja ir to vēlme darīt. Mēģiniet uzturēt "kaujas" garu ("Mēs to paveiksim!", "Mēs visi nomirsim!" vietā). Nomierinieties, sakoncentrējiet savu uzmanību elpošanai. Ekstrēmā situācijā vairākumam cilvēku sākas paātrināta elpošana - tas izraisa hiperventilāciju plaušās, smadzenēs nonāk pārāk daudz skābekļa, savukārt tas noved pie paātrinātas reakcijas, darbības, un situācijas nepareizas novērtēšanas.

SĀPES. No visām cilvēkam zināmām izjūtām tikai sāpes ir saistītas ar negatīvām emocijām. Novēršot sāpju avotu, mēs veicinām organisma integritātes saglabāšanu. Bieži darām to instinktīvi. Mums jāatceras, ka jebkurā brīdī mēs varam reflektoriski atraut nost rokas: no nejauša sitiena ar akmeni no augšas, ja apdedzināsimies ar virvi, kas ātri kustas u.c.. Apziņai šādā situācijā nav nekādas lomas - signāls nāk tieši no mugurkaula smadzenēm. Pie tam nostrādā pašsaglabāšanās instinkts, kas ielikts mūsos bioloģiskā līmenī. Tieši tāpēc nav pieļaujama drošināšana bez cimdiem.

Stipras sāpes izraisa psihiskas izmaiņas - parādās baiļu un uztraukuma sajūta. Tātad, vēlams iemācīties pēc iespējas pārvaldīt sāpes, saprast to signālus, prast atbrīvoties no tām. Pilnībā aizdzīt sāpes nav iespējams. Sāpes var pārvaldīt arī tas ir pašiedvesmas jautājums. Vēl viens līdzeklis - uzmanības pārvēršana no saviem pārdzīvojumiem uz citu darbību. Labāk, lai tā būtu vērsta uz kādām gribas pūlēm. Piemēram, var sevi piespiest mierīgi elpot un atkārtot frāzes: "elpošana..." (ieelpa)... "brīva..." (izelpa). Var mēģināt izmainīt izjūtu saturu: "nav nemaz tik sāpīgi", "nav nemaz tik auksti" utt. Svarīgi mēģināt kontrolēt savas ciešanas, nevis ļauties tām un kļūt par to gūstekni.

Ir vēl viens efektīvs līdzeklis, kuru esam pārņēmuši no austrumiem. Tam pamatā ir maksimālā visa ķermeņa muskuļu sasprindzinājuma maiņa pret maksimālo atslābināšanu. Sasprindzinājumam it kā jānāk no saules pinuma. Izelpā – atslābinājums, ieelpā – sasprindzinājums, visu muskuļu piepūles koncentrācija, līdz pat saspiestām dūrēm un kāju pirkstiem. Pieci - desmit cikli būtiski mobilizē organisma iekšējos enerģijas krājumus. Nepieciešamības gadījumā ir ieteicams atkārtot šo paņēmienu pie katras iespējas. Tas būtiski palīdz sasalšanas gadījumā, kā arī citos stresogēnajos apstākļos.

NORAUŠANĀS. Protams, noraušanos (krišanu) alpīnismā uzskata par ārkārtēju notikumu, un labāk līdz tam nenonākt. Bet kā rāda kāpšanas prakse, no tās nevar izvairīties, īpaši, ja mēs kāpjam 5-ās un augstākas kategorijas maršrutus. Tāpēc mums jābūt tam psiholoģiski sagatavotiem. "Krītošu", bet izdzīvojušu cilvēku darbību un rīcību psiholoģiju var sadalīt trijos etapos:

1. Pirms noraušanās un noraušanās brīdī. Nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut domu, ka TAS NEVAR NOTIKT AR MANI. Var, un kā vēl! Un vairumā gadījumu noraušanās ir apstākļu nenovērtēšanas rezultāts, atslābinājums. Un pat noraušanās brīdī mēs ne vienmēr apjēdzam, ka ir vēl dažas sekundes simtdaļas, lai tajās kaut ko paveiktu. Šis brīdis – iespējamo apzināto darbību etaps! Tad rīkojaties! Pamēģiniet aizķerties, izmainiet ķermeņa stāvokli, izdariet dažas dziļas ieelpas-izelpas... mēģiniet mainīt situāciju.
2. Krišanas laikā. Te jau darbojas zemapziņa. Tā (zemapziņa) joprojām "netic" notikušajam, ar lielu ātrumu apstrādā informāciju (tāpēc rodas palēnināta laika izjūta) un izdod risinājumus, balstoties uz to, ko mēs esam iemācījušies treniņu laikā un to, ko mēs atceramies no reljefa pirms negadījuma. Rodas domas: "mēģināt aizķerties aiz tā tur izciļņa", "mēģināt izplēsties plaisā", "lai tikai netrāpītu lejā ar kāju pa aso klints atšķēlumu” utt. Protams, ja krišanas laiks ir pavisam īss, laika pārdomām nepietiek...
3. Pēc noturēšanās. Mēs, protams, runājam par laimīgu iekāršanos virvē, bez fiziskām traumām. Tā (iekāršanās) ir laimīga tikai daļēji. Tāpēc, ka psiholoģiska trauma, kā likums, paliek. Un viens no iespējamiem veidiem kā to pārvarēt, ir pārvarēt sevi. Pamēģiniet iziet šo posmu vēlreiz. Vai izejiet pirmais kādu citu posmu. Vai vismaz aizejiet uz "notikuma vietu", lai apskatītos, kāpēc tas notika. Vienu vārdu sākot, ir nepieciešams ar darbību "pārspēlēt" situāciju. Bet labāk, nenoraujieties vispār...

GRUPA. Grupai ir svarīga loma drošības nodrošināšanai kalnos. Ja cilvēkam ir līdzbiedri, viņš kalnos jūtas vairāk pasargāts. Šeit ļoti svarīgs ir grupas psiholoģiskais noskaņojums. Ir novērots, ka grupā, kur valda labs noskaņojums, notiek savstarpējā regulācija - grupas pozitīvo īpašību pastiprināšana, katra dalībnieka labo īpašību izmantošana un dalībnieku nepilnību kompensācija. Individuālais un grupas drošums papildina viens otru, pie tam grupas darbs kalnos nodrošina papildu drošuma rezervi. Ir zināms, ka kopējais spēks ir lielāks nekā vienkārši individuālo spēku summa. Tātad, grupas drošuma līmenis ir augstāks nekā atsevišķu dalībnieku spēku summa. Tāpēc tiek uzskatīts, ka kāpt kalnos grupā ir drošāk.

"Kamēr viens cilvēks nomaina otru, kamēr dalās ar citu savās grūtībās un bēdās, un kamēr šī ķēde netiek pārrauta, jebkura stihija ir bezspēcīga..."

Jāņem vērā, ka katra grupas dalībnieka emocionālais stāvoklis arī ietekmē visus pārējus grupas dalībniekus - to drošību un psiholoģisko klimatu grupā. Ir labi zināms, ka viena dalībnieka depresīvas reakcijas neizbēgami pavājina grupu. Vienkāršs un visiem zināms piemērs: ja cilvēks ir izsalcis, viņš ir agresīvs, neiecietīgs. Viņa slikto garastāvokli var pārņemt arī pārējie dalībnieki. Bet, ja arī viņi ir izsalkuši? Tāpēc, lai palielinātu grupas drošumu, jācenšas apspiest, vai vismaz neizrādīt savu depresīvo emocionālo stāvokli. Bet vēl labāk vispār to nepieļaut.

Grupas dalībnieku savstarpējā atbildība. Šeit ir domāts, ka mēs visi esam vairāk vai mazāk atbildīgi par grupas darbībām. Tātad, ja es, piemēram, redzu, ka mans sasaites pārinieks ir noguris, es mēģināšu kaut ko darīt, lai viņam palīdzētu, lai uzlabotu viņa garastāvokli. Vismaz atbalstīšu ar vārdiem. Ja es redzu, ka mani, vai kādu citu nepareizi drošina, es to pateikšu. Mums ir jānovēro ne tikai savs stāvoklis un darbības, bet arī mūsu kāpšanas partneru stāvoklis un darbības. Tādējādi mēs paaugstinām grupas drošumu, paaugstinot arī kopējas kāpšanas drošumu. Un tam ir jānotiek visos posmos: ne tikai kāpšanas laikā, bet arī tās sagatavošanas un plānošanas laikā. Jo pareiza sagatavošanās sekmē drošāku kāpienu.

Līdz ar to, ja mums liekas, ka kaut kas notiek nepareizi, nevajag klusēt. Vajag par to runāt. Protams, ir jārunā diplomātiski, varbūt pat nedaudz jokojot, lai neizraisītu nevajadzīgu konfliktu grupā. Protams, tam nav jāizklausās pēc "piekasīšanās sīkumiem"... Īpaši kāpšanas laikā. Izņēmums var būt avārijas situācija, kad grupa nonāk ekstrēmos apstākļos. Tas nav īstais brīdis, lai apspriestu un iebilstu grupas vadītāja ieteikumiem (protams, ja tie nav "galīgi garām"... bet no otras puses, varbūt jūs vienkārši neesat spējīgs tos adekvāti novērtēt?). Neapšaubāmi, vadītāja rīkojumus ir jāpilda nekavējoties un bez liekas runāšanas! Te arī izpaužas augsta grupas atbildība. Ar lieku runāšanu šajā gadījumā var padarīt situāciju vēl ļaunāku.

PSIHOLOĢISKĀ SADERĪBA. Tas ir svarīgākais aspekts, kas ietekmē grupas iekšējās attiecības. Īpaši kalnos, jo tajos uz visām uzvedības raksturīpašībām papildus uzklājas apkārtējās vides (kalnu) ietekme, kā papildus emociju avots, kā papildus stresa avots. Vai eksistē cilvēki, kuri nav piedzīvojuši situāciju, kurā bija ļoti grūti un gandrīz vai neiespējami izturēt kāda cilvēka, kas jūs kaitina, klātbūtni? Ja tu esi spējīgs piedot partnerim to, ko tu uzskati par trūkumu - tad jums ir saderība (protams, ja viņš arī ir spējīgs uz to pašu). Ja abi nav spējīgi - pavisam cita lieta. Grupas saderība ir viens no galvenajiem nosacījumiem labvēlīga psiholoģiskā klimata izveidei grupā.

Protams, saderības pakāpe, proti viena cilvēka neiecietība pret otru, var būt dažāda. To nosaka, no vienas puses, viena konflikta dalībnieka aizkaitinājuma līmenis, no otras puses, otra dalībnieka pieklājības līmenis un otrādi. Kā arī alpīnista stāvoklis. Ja esi piekusis, izsalcis vai tev ir karsti – tā ir viena pakāpe. Kāpšanas sākumā, labā fiziskā formā ir pavisam cita uztvere un cita pakāpe. To ietekmē arī kopīgās darbības laiks. Ja laiks ir samērā īss, tad var paciest jebkuru, pat kaitinošāko pārinieku. Tomēr, ja saskarsme ir ilgstoša, negatīvo emociju iedarbība uzkrājas, tā var izraisīt emocionālo "sprādzienu", un tas jau ir bīstami.

Psiholoģiskai saderībai ir milzīga nozīme jebkuras kāpšanas pasākuma panākumā. Domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka neviens cits sporta veids neprasa no cilvēka tādu fizisko un garīgo spēku sasprindzinājumu un tik daudz resursu. Turklāt mēs, alpīnisti, atšķirībā no citiem sportistiem, darbojamies skābekļa trūkuma apstākļos, kas var izraisīt kalnu slimību. Dažreiz pārāk spēcīgs kairinājums nomainās pret vienaldzību. Vai, ja gadījumā parādās tā sauktā augstuma eiforija - dulla jautrība, bezgalīga ticība saviem spēkiem un veiksmei. Tāpēc prasme savaldīt sevi, kontrolēt savas jūtas, būt taktiskam, tolerantam vienam pret otru - tie ir nepieciešamie priekšnosacījumi grupas psiholoģiskajai saderībai.

Šeit ļoti liela nozīme ir tā sauktajam "līdzības" likumam. Pirms kāpt sarežģītā maršrutā ar kādu partneri, vēlams, lai jums būtu kopēja, daudzveidīga kāpšanas pieredze vieglākas kategorijas maršrutos. Tas ir nepieciešams sava pārinieka "plusu" un "mīnusu" izpētei. Psiholoģiskai pierašanai vienam pie otra. Psiholoģiska saderība ir sākotnējs nosacījums kāpšanai sasaitē. Nerakstīts alpīnisma ētikas likums nosaka, ka partneriem jābūt solidāriem savos nolūkos un darbībās. Un ja partneriem rūp viņu sasaites izturība, tad solidaritātes dēļ citreiz ir "jāpiever acis". To arī vajag saprast un pieņemt kā pašu par sevi saprotamu.

KONFLIKTS. Konflikti? Kalnos? Alpīnistu vidū? Jā! Gan kalnos, gan alpīnistu vidū! Jo alpīnisti arī ir cilvēki . Tomēr saprāta robežas pārsniedzis konflikts var kļūt nāvējošs gan grupai, gan cilvēkam.

Grupa veica ziemas pārgājienu pa Krimas kalniem. Dalībnieku nepietiekošās kvalifikācijas dēļ dalībnieki nebija gatavi sliktiem laika apstākļiem, bija nepietiekoši ekipēti. Grupā izcēlās konflikts, kura rezultātā dalībnieki devās dažādos virzienos. Naktī cilvēki gāja bojā. Nosala.

Pastāv teorijas par konfliktu attīstību, kā arī to atrisināšanas un novēršanas paņēmieniem. Ar to nodarbojas atsevišķa zinātne "konfliktoloģija". Šajā rakstā mēģināsim izskatīt tikai nelielu konflikta psiholoģisko pusi un tās "personīgas" atrisināšanas iespēju, vai kā saka "konfliktologs" - konflikta saturēšana optimālās robežās.

Tātad, konflikts ir noticis. Tipiska konflikta laikā eksistē divi varianti: vai "taisnība ir man", vai "taisnība ir viņiem". Mēs esam pieraduši, ka taisnība ir tikai vienam. Un tikai lielas piepūles rezultātā mēs varam iedomāties, ka pretiniekam var būt savas vērtības un sava taisnība. Un ir iespējams atrast savstarpēji izdevīgu risinājumu (princips "UN", principa "VAI" vietā). Starp citu, vai jums vienmēr ir taisnība? Pamēģiniet pārvarēt sevi un paskatīties uz savām pretenzijām no malas. Varbūt ne jūsu oponenta acīm, bet kāda sveša cilvēka acīm. Jūs dzirdat viņa argumentus? Dzirdat, nevis vienkārši klausāties – cilvēki bieži klausās, bet neieklausās. Var pieņemt, ka jūsu acīs oponents ir slikts un ļauns. Bet vai tā ir? Varbūt viņš vienkārši ir savādāks? Un tad jums jāizvēlas cita pieeja. Nevajag mērīt visus pēc vienas mērauklas. Mēs visu piedodam sev, kāpēc tad lai saprāta robežās nepiedotu arī citam? Bet vai nav dabiski tas, ka kāds ir savādāks? Tad arī pieņemiet to kā faktu. Kā lietu, vēju, vai sauli - kā ārējus apstākļus ko mēs nevaram ietekmēt. Un ja tā - izturieties pret to ar humoru. Starp citu, jūsu smaids un mēģinājums izprast oponenta viedokli palīdzēs jums atrisināt konfliktu. Bet, ja jūsu risinājums ir optimāls, tad pamēģiniet izdarīt tā, lai oponents domātu, ka šī atrisinājuma ideja pieder viņam. Un atrodiet iespēju, lai viņš, nepazaudējot pašcieņas sajūtu, varētu izkļūt no neveiklās situācijas. Protams, sniegt padomus ir ļoti viegli (īpaši sēžot mīkstajā krēslā... ). Bet mēģiniet!...

Ja konfliktu atrisināt neizdodas, jebkurā gadījumā atcerieties vienu alpīnistu likumu: "Visu neapmierinātību, pārmetumus, strīdus uz kalna atlieciet līdz nokāpšanai lejā". Tas nepieciešams, lai novestu konflikta situāciju no augstkalnu zonas lejā, kur pat grupas sadalīšanās neizraisīs nekādas fiziskās briesmas.

ANTICIPĀCIJA. Anticipācija (anticipation tulkojumā no latīņu val. nojauta) nozīmē cilvēka iespējas nojaust notikumus. Tas izpaužas kā cilvēka centrālās nervu sistēmas spējas paredzēt nākotni un nākotnes notikumus. Jo ir ļoti svarīgi spēt paredzēt partneru darbību un notikumu attīstību, šīs spējas var un vajag attīstīt.

Virsotnes Urāls traverss, 4B kategorijas maršruts, a/n "Bezengi", 2005. gada augusts. Pirmie trīs kāpšanas grupas dalībnieki no Sanktpēterburgas ir tikuši pa sniega nogāzi līdz Urāla pārejai. Šeit grupa plānoja sanākt kopā, izveidot sasaites un pa klintīm uzkāpt uz kores. V. ir noskatījis citu variantu - pa kreisi no klintīm uz kori gāja sniegots/ledains kuluārs. Neapstājoties, viņš turpināja kāpienu bez drošināšanas, nepievēršot uzmanību nogāzes un kuluāra stāvuma izmaiņām. Nogājis desmit soļus, pēkšņi zaudēja līdzsvaru un krita. Pašnoturēšanās nelīdzēja, samazināt krišanas ātrumu viņam neizdevās. Viņš noslīdēja lejā visu nogāzi, līdz klintīm, bet pēc tam, atsitoties pret akmeņiem, iekrita šaurajā teknē starp klinšu bastionu un tam pieguļošo ledus krāvumu, tad izripoja uz ledāju. Ķivere un galva bija sasisti. V. gāja bojā.

Varbūt V. bija nepietiekoši pieredzējis (2. sporta klase) alpīnists, bet viņa pārinieki un instruktors varēja paredzēt šādu notikumu attīstību un neļaut viņam iet bez drošināšanas. Šāda veida paredzējumi alpīnistiem lielā vai mazā mērā notiek kustības taktikas izstrādes līmenī. Tātad, paredzamo darbību novērtējums telpas un laika līmenī, pārinieku iespējamo darbību, reakcijas vai vienkārši apkārtējo apstākļu izmaiņu līmenī. Tādejādi katrs taktiski prasmīgi domājošs alpīnists var paredzēt rīta un vakara akmens nobrukumu laiku. Līdzīgi var ar samērā lielu precizitāti novērtēt bīstama kuluāra vai lavīnbīstamas nogāzes šķērsošanas laiku.

1983. gads. PSRS čempionāts, alpīnistu nometnes "Cei" komanda ir izgājusi kāda maršruta (Abolākova maršruts) variantu uz Dih-Tau virsotni. Komanda neierastā veidā izgāja maršruta apakšējo daļu: pa ledu, pa kreisi no klinšu "ķepas". Pirms tam alpīnisti bija pavadījuši visu dienu, lai izpētītu maršrutu un akmeņu nobirumu un lavīnas noejas režīmu. Izgāja maršrutā 24.00, pilnīgākajā tumsā izgāja ledus posmu, rītausmā aizgāja pa labi uz parasto maršrutu. Pēc pusstundas tur, kur viņi vēl nesen gāja, krita akmeņi...

Mums ir ļoti svarīgi attīstīt savas anticipatīvas īpašības - pareģošanas īpašības. Tam nepieciešams zemapziņā izveidot iespējamo avārijas situāciju datu bāzi. Lai mums būtu iespēja turpmāk saskatīt, pārdomāt un paredzēt līdzīgas bīstamas situācijas. Galvenais ir atpazīt agrīnos iespējamo briesmu simptomus, izslēgt notikumu kritisko attīstību. Tieši ar "iespējamību prognozēšanas" augstu pakāpi pieredzējušais alpīnists atšķiras no nepieredzējušā. Tam nepieciešams iemācīties nepārtraukti pārdomāt iespējamus variantus jebkādas situācijas attīstībai. Bet pareģošanas kvalitāte atkarīga no pieredzes, no mūsu individuālajām īpatnībām.

Gribētos pateikt par vēl vienu anticipācijas aspektu, kurš, droši vien, ir aiz pasaules materiālās uztveres. Runa ir par intuitīvo pareģošanu, kura tiek pārvērsta darbībā pēc nojausmas.

Dih-Tau, Abalakova maršruts, piemērs, kurš tika izklāstīts augstāk: ...tālāk grupa varētu iet pa vienu no klinšu bastioniem, kuri ir gandrīz vienādi pēc grūtības pakāpes. Izvēlējās pirmo. Apstājās uz plaukta pirms bastiona, lai pārgrupētu ekipējumu un ieēstu. Šajā brīdī uz analoģiska plaukta zem labā bastiona notika akmeņu nogruvums, no kura nebūtu iespējams aizmukt...

Kas aiz tā stāv? Veiksme? Īpaši smalkas izjūtas? Zemapziņas darbs? Vai kaut kas cits? Viennozīmīgas atbildes nav. Līdzīgi kā nav precīza "zvanu teorijas" zinātniskā apstiprinājuma.

"Zvanu teorija" - tika atzīmēts, ka, ja alpīnistam savulaik ir bijušas ekstrēmas vai avārijas situācijas, tad aiz tām ar lielu varbūtību būs kārtējā, dažreiz nopietnāka situācija. Šos brīdinošos notikumus sauc par "zvaniem". Pēc "zvana" rekomendē atpūsties, uztaisīt pauzi, paanalizēt situāciju "kāpēc notiek šādi, kas nav tā kā vajag". Vairākums no mums savā alpīnisma praksē jau ir saskārušies ar līdzīgiem "zvaniem", vai obligāti vēl saskarsieties. Un, manuprāt, vajag ļoti uzmanīgi un ar cieņu uztvert šādu intuitīvo anticipāciju.

Šī raksta nobeigumā vēlos vēl atkārtot sekojošo. Saskaņā ar slaveno "domino" teoriju, avārija nav nejaušs notikums, bet savstarpēji izraisīto notikumu virknes rezultāts. Paņemiet gandrīz vai jebkuru dokumentu par avārijām kalnos (arī par pēdējiem traģiskiem notikumiem Ušbā) un "izņemiet no tā vismaz vienu AS notikumu izraisījušo kauliņu" – un domino kauliņu krišana tiek pārtraukta, ...traģēdija varēja nenotikt. Mums jāmāk laicīgi izņemt no notikumu ķēdes īsto "kauliņu". Un šeit, protams, svarīgi apzināties mūsu zemapziņas ietekmi uz lēmumu, ko mēs pieņemam. Ļoti gribētos, lai šis nelielais ieskats psiholoģijā palīdzētu jums arī turpmāk droši nodarboties ar alpīnismu.

Veiksmīgu un drošu Jums kāpšanu!

IZMANTOTĀ LITERATŪRA UN INTERNETA MĀJASA LAPAS:

1. Мартынов А.И. Психология альпинизма.
2. Мартынов А.И., Мартынов И.А. Безопасность и надёжность в альпинизме.
3. Захаров П.П. Начальная подготовка альпинистов (2 части).
4. Захаров П.П. Спортивная подготовка альпинистов (2 части).
5. Котик М.А. Психология безопасности.
6. Шнуренко М. Проблемы безопасности в альпинизме. – www.alpinism.ru/school/
7. Волков Л. Опасность, надёжность, риск в альпинизме. – www.climbing.kharkov.ua
8. Андреев Г. Персоналии. Месснер Рейнхольд. - www.alpklubspb.ru/persona/
9. Ручкин А. Голая Правда об экспедиции. – www.risk.ru
10. Урубко Д. Степень риска и высота. – www.russianclimb.com/russian/russian-library/
11 Бершов С. Я не камикадзе. - www.mountain.ru/people/
12. Павленко Д. Главное – удовольствте! - www.mountain.ru
13. Никифоров А. Страна мёртвых. – www.russianclimb.com/ russian/russian-library/
14. Морозова И. Интервью с Ю.Кошеленко: Фестиваль альпинизма. – www.risk.ru/users/
15. История конкурса "Золотой ледоруб" – www.aplclub.ur.ru/alp/
16. Как сохранить хладнокровие в непогодую. – www.life.ice-age.ru
17. Шуберт П. Безопасность в горах. Снаряжение. Страховка.
18. The Tyrol Declaration on Best Practice in Mountain Sports. – www.uiaa.ch

Pievienot komentāru