Ļeņina smailei (7134 mvjl) no dažādām pusēm (kalns atrodas uz divu valstu robežas) bijuši dažādi nosaukumi. Tadžikistānā kalnu sauc par Avicennas smaili ( Ibn Sina peak). Kirgizstānā par Pik Lenina, Ļeņina smaili vai Ļeņinu. Mēs kāpām no Kirgizstānas puses, tādēļ stāsts ir par Ļeņinu.

Brīžiem vairāk, brīžiem mazāk, dzīves fonā, domās, sapņos šis kalns ir bijis divpadsmit gadus.

Kopš 2009. gada, kad tur biju pirmo reizi, esmu nomainījusi trīs dzīvesvietas, dēls no maza, blonda bērna kļuvis par karavīru. Ir satikts dzīvesbiedrs. Ir nomirusi kaķe, kura divdesmit gadus ir bijusi viena no manas dzīves atbalsta punktiem.

Ceļā satikti daudzi cilvēki, ar dažiem iets kopā vairākas reizes un ceļi turpina krustoties arī citos kalnos. Pieredzēti absolūtas laimes brīži, neprātīgas dusmas, bezspēcība, prieks, izbrīns par sevi, neizpratne par dažādām citu cilvēku rīcībām .... Pēdējo reizi tur biju 2016.gadā, pēc kārtējās nenokļūšanas virsotnē, kalns tika ievietots plauktā - kādreiz. Kādreiz sanāca šogad.

Komandas sastāvs mainīgs. Ap jūlija vidu kļūst skaidrs, ka pārziemot vasaru 2021 dosies :

Oļegs Siļins - Pamira guru. Par šo kalnu sistēmu zina ļoti daudz. Gājis dažādus maršrutus Pamirā un daudzos citos kalnos. Zinošs ne tikai par kalniem, bet arī par vietējo kultūru, tradīcijām, vēsturi - enciklopēdija. Kopā ar Oļegu pie Ļeņina esmu trešo reizi.
Valdis Puriņš - kalnos kopš 2001. gada. Vienīgais šīs komandas pārstāvis, kurš zin kā smaržo gaiss virs astoņiem tūkstošiem metru. Bijis daudzos kalnos. Ved un iepazīstina ar kalniem cilvēkus. Kopā staigātas Gruzijas, Kirgizstānas un Tadžikistānas kalnu takas. Pie Ļeņina kopā otro reizi.
Nauris Hofmanis - redzēts dažādās tūrisma, kāpšanas sacensībās. Zinu, ka ir biedrības "Remoss" aktīvists, un šī būs viņa pirmā augstkalnu pieredze.
Mārtiņš Bušs - viens no alpīnistu dzimtas pārstāvjiem. Tēvs Vilnis Bušs alpīnisma veterāns, kāpis Everestā, vadījis pasākumus dažādos kalnos, tostarp arī 2011. gada LACA kāpienu Ļeņinā. Mārtiņam šī būs pirmā augstkalnu pieredze.
Roberts Daukšte - kopā apguvām Oļega S vadītu, alpīnisma pamat iemaņu apmācību kursu. Pie Ļeņina ciemosies otro reizi. Oļegs Čurašovs - zinu vien to, ka arī Oļegam šī būs pirmā augstkalnu pieredze.
Kristīne Zvingēvica-Kalniņa - kopš 2007. gada izstaigātas daudzu kalnu takas. Pabūts dažādu pasaules daļu kalnos. Šis būs sestais mēģinājums nokļūt Ļeņina smailes virsotnē.

Pasākuma starts ir septītā augusta vakars. Vīra un dēla pavadībā tieku nogādāta lidostā, atvadoties uznāk sentiments un bailes. Nobirst arī pa kādai asarai. Kāpēc? Nezinu, bet tā ir vienmēr.

Tālākais kā parasti - tikšanās lidostā, formalitātes, viens lidojums, tad otrs, līdz siltā augusta rītā ierodamies Ošā. Transfērs uz viesu māju. Liekas, nekas daudz nav mainījies. Izņemot daudzstāvenes, kuras galīgi neiekļaujas pilsētas ainavā, un uzrakstus - slāvu teksti ar latīņu burtiem. Pastaiga pa pilsētu, konjak pod mostom, Iljiča pieminekļa apmeklējums, tusiņš pa bodi ar pārtikas iepirkšanu tām dienām, kad valkāsimies pa nometnēm virs 4100. Diendusa, vakara gājiens - kuļt pohod uz Suļimanku. Kad nokāpjam ir jau tumšs, bet joprojām silts. Siltums ir ekstra, ko baudām Ošā, no brīža kad iebrauksim bāzenē, par to varēs tikai sapņot. Īsa pavakarēšana viesu mājas pagalmā un pa migām. Miegs diezgan caurs, var dzirdēt kaķu kaujas, gaiļi uzdzied pilnīgi nelaikā, skan rīta lūgšanas un atkal uzdzied gaiļi, tad modinātājs džinkst - ir laiks celties. Šķirojam pārtiku. Brokastis. Auto neatbrauc norunātajā laikā.

Mašīnā ir mūsu komanda, vientuļš ungāru kāpējs, un vēl divi cilvēki. Ceļš uz bāzeni tik sen nebraukts, bet tik ierasts. Gadu gaitā drusku mainījies segums un transports. 2009. gadā braucām ar oranžu URAL, pa granteni. Pa ceļam auto plīsa, lūza, tika remontēts, ierakās upes gultnē.

Tagad braucam ar Mercedes Sprinter busu, pa gludi asfaltētu, ķīniešu ražotu ceļu. Pusdienas kāda ciemata jurtā... tik dievīgi garšīgais aprikožu ievārījums. 2011. gadā uz bāzeni lidojām ar helikopteru.

Kirgizstānu redzēt no putna lidojuma ir īpaša sajūta. Vēl jo vairāk īpaša, jo tajā dienā bija manu personīgo gadu mija. Nemateriāla, gaistoša, bet atmiņā uz mūžu paliekoša dāvana. Kāds gabals pa labo ceļu, tad kādu brīdi pa bezceļu.Tad pazīstamais skats - esam bāzenē (3600). Ļoti daudz skaisti vienādu telšu, glītās rindās izkārtotas.

Pastaiga līdz tuvumā esošajām piemiņas vietām - 1974.gada sieviešu epskedīcijai, izpletņu lēcējiem, vēl vairākiem krustiem uz kuriem uzraksti nesaprotami / neizlasāmi. Tagad apdzīvota ir arī tā nometne, kura PSRS gados tikusi celta, kura daudzus gadus stāvējusi tukša, nevienam nevajadzīga, kurā pabijuši un augstkalnu pieredzi guvuši, daudzi alpīnisti.

Bāzenē esošajiem karogiem pievienojam arī Latvijas karogu. Ir vakariņu laiks. Ēdnīcā izmaiņas - ielikta dēļu grīda, Zviedru galds. Zupa, otrie, piedevas, salāti, arbūzi, melones un citi augļi, plātsmaizes un grēcīgi garšīgi keksiņi, ievārījums, cepumi, vafeles, konfektes ... ja nu gadījumā kāds ir nolēmis nomest svaru, tad tādas domas ir jāaizmirst. Pie šādas ēdienu daudzveidības un kvalitātes, tas nav iespējams. Nav iespējams pat ar visu to slodzi, kuru ķermenis piedzīvos turpmāko nedēļu laikā.

Deviņos vakarā skaļrunis atskaņo spokoijnij noči mališi .
Biju aizmirsusi, ka guļammaisā elektrizējas mati.

Manu saldo miegu iztraucē skaļruņa ķērciens. Tas ir ļauni, jo šodienas plāns ir mierīgs. Brokastis, lēns gājiens līdz Ceļotāju pārejai un atpakaļ. Skaļrunī dzirdams aicinājums brokastīs.
Ēdnīcas telts ir pilna ar dažādu tautu pārstāvjiem. Mēs un vēl daži vakar atbraukušie izskatāmies kā bālģīmji, salīdzinot ar tiem, kuri jau saņēmuši saules bučas un skarbo vēju pļaukas.

Somas vieglas. Tēja / ūdens, silta jaka un krems pret sauli. Murkšķu svilpienu pavadīti drīz esam loku pļavā. Pie lielās klints pa kreisi no takas ir parādījušās vairākas jaunas piemiņas plāksnes. ... daži kalnos paliek uz mūžu ...
Mēs, tie kuri izvēlamies iet lēnām, ejam ievērojot 50 / 10 principu, tas ir 50. minūtes ejam, 10.minūtes atpūšamies, padzeramies, obnovļajem ļico (sasmērējam sejas). Ceļotāju pārejas serpentīns šodien liekas ļoti viegls. Tā arī nesaprotu, kas iepriekš te ir bijis tik grūts. Uz parējas mūs panāk Oļegs S, satiekam abus ātrgājējus, vēl bariņu ļaužu un glaunu norādi, uz kuras rakstīts cik tālu atrodas nākošās nometnes un virsotne. Mani un vēl dažus uzrunā pa kreisi esoša virsotne. Tas plašums un skaistums!

Neaprakstāmi. Izbaudīt, sajust, noglabāt atmiņas failos. Var redzēt ledāju,taku un mazus, melnus krikumus uz tās. Mazie punkti ir cilvēki, kuri šodien iet no pirmās uz otro nometni. Ir tik skaisti, ka negribas kustēties, tikai stāvēt un skatīties. Asa vēja brāzma atgriež realitātē. Jāiet lejā.
Šodienas izgajiena kopsavilkums - 12 km, nepilnās piecās stundās.
Paspējam uz pusdienām.
Atlikusī dienas daļa paiet saimnieciskā rosībā - telšu pārbaude, nepieciešamo, līdzi ņemamo mantu saraksts. Valdis nodarbojas ar rokdarbiem - saliec savus dzelkšņus pats. No Oļega S iedotās dažādu materiālu kaudzes, veido dzelkšņus, kurus lietos Oļegs Č.
kuKaimiņš no blakus telts - ungāru kāpējs, vēro mūsu rosību. Uzdod dažādus jautājumus, par maršrutu, par aklimatizācijas grafiku, vai tiešām maršrutā vajadzīga virve ... Ir sajūta, ka čalis ir atbraucis, bet viņam nav ne jausmas uz kurieni.
Komandas biedriem ik pa laikam visādas organisma reakcijas. Te vēderu protesti, te sliktas dūšas un vemšanas, te sāpošas galvas. Mans ķermenis pagaidām uzvedas labi un neprotestē.
Vakariņās saklausām vietējās baumas. Kāds esot pazaudējis velosipēdu ... starp otro un trešo nometni, kāds to esot atradis un uznesis uz trešo nometni (6100) !!! Zinot kāds ir ceļš starp minētajām nometnēm, dzirdētais izraisa tādu smieklu lēkmi, ka gandrīz aizrijos ar kārtējo keksiņu.

Nometnē iestājas vakars un tumsa, ienākas arī vēsums. Šodien bija ļoti skaista diena. Ja kāds gāja uz virsotni, tad viņam bija izcili laika apstākļi. Pa teltīm un gulēt, mantas krāmēšu no rīta.

Gardas brokastis. Somas sakrāmētas - vajadzīgais mugurenē, pārējās dufelī un noliktavā.

Līdz loku pļavai kratamies kā kāmīši veļas mašīnā. Auto ir krietni pieredzējis GAZ 66. Braukšanas laiks ir nepilna pusstunda. Laika ziņā ekonomijas maz, spēka ziņā ir labi. Daži iet ar mazām somām, daži ar lielajām. Es nolemju daļu augstākajām nometnēm nepieciešamo mantu uznest tagad. Lai mugura un pleci sāk pierast, ka kādu laiku būs jāpastaipa kas vairāk kā rokas somiņa.

Roberts un Oļegs Č aiziet ļoti ātrā tempā, pārējie nesteidzīgi. No Ceļotāju pārējas izvēlos iet pa lēzeno un garāko tautas klases vai zirgu taku, nevis stāvo un īsāko sporta klases taku.

Satiekam interesantu grupu. Te skrien, aizelsušies mūs apdzen, te stāv, gaida lēnākos biedrus un mums jāapdzen viņi, te visādas komandas un teksti, kā rezultātā viņus klasificējam kā dīvāna desantniekus. Pie upes mūs sagaida abi Oļegi un Roberts. Upe esot brienama. Es raustos un tirinos gar upes malu, nevaru pieņemt lēmumu, kur labāk brist. Valdis pieņem lēmumu manā vietā, pārnes mani upei. Pārējie pārnes manas mantas. Paldies ! Arī 2011. gadā sanāca izmantot cilvēku transportu - mani un Aigu upei pāri nesa Eģiks Tālāk gar upi, pa nobirām uz augšu, vēl kupētas suņa astes attālums un iesoļojam pirmajā nometnē (4100). Sadale pa teltīm. Paspējam uz gana labiem pusdienu pārpalikumiem. Suunto saskaitījis ceļā pavadītas 4:40 stundas, un noietus 7,40 km. 2009. gadā šo ceļa gabalu gāju vairāk kā desmit stundas! Ap četriem sākas krusa nr. 1, vēl pēc laika krusa nr. 2. Atnāk ungāru kāpējs, nokrāvies ar pamatīgu inventāra nastu. Pārguris, saulē apsvilis, nerunīgs. Blakus teltī spāņi ... tātad par mierīgu vakaru var aizmirst. Rīta agrumā esošā rosība liecina, ka kāds ļaužu daudzums pārvietosies uz otro nometni. Mūsu komandas šīs dienas mērķis ir brokastis, pēc tam Juhins (5100). Lēnu garu pārvietojamies virsotnes Domašņaja virzienā. Ietās labi, apzināti ejam daudz lenāk ne kā varētu. Drusku pa sniegu, tad stāvs kāpiens pa nobirām, ik pa laikam izslīdu pa sīkajiem akmentiņiem, bet kopumā botas uzvedas labi. Juhina virzienā esošā taka ir ļoti stāva. Liekas, ka nafig nevajag kāpt līdz augšai ... tīri spēku taupīšanas nolūkā. Kopumā tā ir parasta ņuņņāšanās, jo vienkārši apnicis iet. Kaut kāda zila virve staipās pa nogāzi. Tā neizraisa tādu uzticību, lai tai pieķertos kā atbalsta punktam.

Vēl kāds brīdis un esam augšā. Ir dažas teltis. Reizēm šo virsotni izmanto aklimatizācijai. Augstums gandrīz tāds kā otrajai nometnei, tikai nav jāšķērso ledājs. Juhinā kadu laiku sēžam, uzēdam našķus, padzeram tēju Safočējam murkšķi un viņa draudziņus.

Roberts un Oļegs Č iet lejā. Es arī sāku šļūkt pa nobirām, tad ieraugu Valdi un Mārtiņu. Kopīga foto vārdā kārpos atkal uz augšu. Pēc daž desmit minūtēm arī viņi ir virsotnē. Apsveikumi, jautājumi, foto.

Tikko atnākušajiem tējas un atpūtas pauze, pārējie uz leju. Pa nobirām jāšļūc uzmanīgi. Pie strauta izberu iežus no botām un turpinu lejupceļu. Iedomājos kā varētu iet lejā, nenoslogojot ceļus. Sanāk balstīties uz nūjām, iet uz muskuļiem, verpelējoties pa stāvajiem serpentīniem. Patiesībā sanāk diezgan ātri. Vienu reizi sasteidzu pasākumu, aizdomājos un tūlīt pat novelkos uz pakaļas.

Pieceļos un turpinu tāpat, tikai drusku mierīgāk. Šī ir vēl viena retā reize, ka tik ļoti patīk lejupceļš. Izbaudu katru soli, katru serpentīna līkumu, ik pa laikam sabremzēju, lai nepaskrienu garām varenajam dabas skaistumam.

Augstums uz dažiem turpina atstāt nospiedumus ... galvas sāpes, vemšana, nespēks, apātija. Citiem viss labi vai arī nesajūtas ir tik minimālas, ka nav pieminēšanas vērtas. Krustvārdu mīklu pauze, tad pēcpusdienas snaudiņš. Paklačojamies ar ungāru, pārmocījies, bez spēka, rīt domā doties uz otro nometni. Mums laiks nav tik ierobežots, tāpēc grafiks mierīgāks, mēs rīt uz bāzeni.

Vērojama tendence, ka liela daļa kāpēju aklimatizācijas posmā neizmanto iespēju atpūsties bāzenē.

Pirms rītausmas balagāns un troksnis - spāņi gatavojas iet uz otro nometni. Mūsu komanda izbauda atlikušo miegu, tad brokastis. Atstājamo un līdzi nesamo manto šķirošana. Gājiens lejā, uz bāzeni.

Izlaižam opciju "Loku pļavas ekspresis" līdz bāzenei ejam, nevis braucam. Naurim sāp zobs... Bāzenes ārsta ieteikumi izraisa vēlmi nokļūt nedaudz civilizētākā vidē. Tiek pieņemts lēmums, ka Nauris brauc uz Ošu. Mārtiņa organisms joprojām pretojas aklimatizācijai, Oļegs Č pārdomās, vai vispār turpināt kāpienu.

Bāzenē mocis ar LV numuriem, telts un divi ceļotāji.Nakts trauksmaina, vējšs plosās. Kad izlien no telts, tik traki nemaz nav ... tagad atceros, ka teltī skaņas (lietus, sniegs, krusa, vējšs ) liekas skaļākas nekā ir patiesībā. Slaistiņš pa bāzeni, gaidam ziņas no Naura. Šķirojam, kārtojam mantas nākošajam aklimatizācijas posmam.

Man ik pa laikam ienākas jautājuma zīmes - vai visu paņēmu, vai ar veselību viss būs labi, vai varēšu turēt līdzi džeku tempam, vai nebūšu apgrūtinājums utt. Tad atceros, ka cilvēks var daudz vairāk nekā apzinās!!! Ik pa laikam uznāk ņuņņa pēc vīra, uzkrīt visas pasaules skumjas ... tad sev atgādinu, ka pati gribēju būt šeit.

Vējš turpina jēgties pa bāzeni, tādiem kā cikliem - pilnīgs klusums, tad pūtiens/kauciens tāds, ka dūša papēžos. Tad uzspīd saule un viss atkal ir labi. Tad atkal tā iepūš pa telti, ka viss mans pēlis pa gaisu. Pēcpusdienā ienākas arī draudīgi, melni mākoņi.

Naktī atvests Nauris - neskatoties uz kašķīgo zobu, antibiotikām, izlemj kāpienu turpināt. Smagākās mantas sapakotas, nogādātas loģistikas centrā. Tās uz augšu nesīs zirgi. Lēti nav, bet savas robežas kravu nešanā zinu. Zinu arī to, ka spēku nākošajām dienām vajadzēs un vajadzēs daudz. Piekrāmēju vēderu ar izcili gardajām rauga pankūciņām un aveņu ievārījumu, sieru, tēju.

Brīžiem klibo komandas disciplīna - vienojāmies, ka mantas sakārtojam/noliekam/atdodam pirms brokastīm. Loku pļavas ekspresis jau piebraucis, bet dažs tikai tagad izdomā, ka varētu ko atdot zirgiem nešanai... Vējš zēģelē, ir krietni vēsāks kā tad kad gājām iepriekšējo reizi. Kā jau ierasts, daži aiziet ļoti ātri, citi lēnāk, katrs savā tempā. Salst rokas, pauzē uzvelku biezākus cimdus. Pie Ceļotāju pārejas dīvāna visi satiekamies.

Šī ir Naura nediena, negulētā nakts un kašķīgais zobs traucē pārvietoties ierastajā tempā, un rada visādas citādas neērtības. Drebinos, tāpēc Oļegs atļauj man iet. Pie nobirām kāds zirgs iespītējas un negrib iet tālāk, attiecīgi es nevaru tikt viņam garām! Nav foršākā vieta, kur stāvēt. Sīki akmeņi birst, nestabils pamats zem kājām, salst. Kad spītnieks savaldīts un beidzot tieku viņam garām, eju gandrīz skriešus. Salst + ienākas krusa. Upe šoreiz pavisam sīciņa, var tikt pāri saviem spēkiem, sausām kājām.

gadīties.Sagaidu Robertu, vienojamies, ka viņš sagaida nākošo no mūsējiem, bet es eju uz nometni. Ja ceļš atļauj, tad skrienu. Nav baigi ērti skrie ar mugursomu, bet tas ir vienīgais veids kā sasildīties. Norāde, sarkanais karogs, viruves telts pīķīši, vēl drusku un nepilnās četrās stundās esmu pirmajā nometnē (4100). Meklēju telšu pavēlnieku, saņemu teltis, atnesu mūsu mantas no nolktavas. Siltas drēbes + tēja un dzīve sāk nokārtoties. Pa vienam vien sanāk visi pārējie. Nauris pie upes apsēdies un aizmidzis!!! Kārtējais atgādinājums par to, ko nogurums dara ar cilvēku, kā arī par to, cik svarīgi ir vienam otru pieskatīt. Nediena var katram gadīties.

Nometnē daudz ļaužu, Oļegs satiek senu cīņu biedru, pieredzējušu kirgīzu gidu Pāvelu Vorobjovu. Daudz apspriežamu tēmu, tāpēc viņi ēdnīcā tērzē. Pārējie pa teltīm. Snieg, pūš, iepūš pamatīgi, zibeņo. Tuvējai wc vējš izplēsis durvis. Ēdnīcu teltis pārblīvētas, pa telts apakšu sit iekšā sniegu, durvis var aizvilkt reizēm, un ne visi to dara. Ir radies tieši tāds neapstākļu kopums, lai paātrinātā tempā uzņemtu ēdienu, un nozustu sava guļammaisa apskāvienos. Par rītdienu skaidrības nav. Ja snieg, nav baigā vēlme iet uz otro nometni. Rīts uzausis dzidri saulains. Nometne pārklāta ar biezu sniega kārtu, piesnigušas pat izlietnes.

Mūsu nometnes pārvaldnieks neļauj iet uz nākošo nometni - esot pārāk 14 bīstami. Tāpēc rātni sēžam nometnē. Šodien līdz Juhinam ar botām netiktu. Vajag sniega lāpstu, lai izraktos no telts. Čakls nometnes dežurants šķūrē sniegu, veido takas, lai ļaudīm būtu ērtāk pārvietoties. Forši, bet dīvaini - esam taču kalnos, ne kūrortā vai sanatorijā. Laiskojamies, pārbaudu inventāru - saskrūvēju sniega puķes uz nūjām, apčubinu leduscirtni, vēlreiz piemēru dzelkšņus. Pēc tam platekrāna TV (telts durvis)

 var skatīties kā ļaudis no citām nometnēm stutē augšā/lejā pa ledāju. Var ieslēgt programmu - vējš pūš sniegu no korēm. Var pārslēgt uz programmu - nometnes ikdiena, sadzīve. Programma - lavīna - ieslēdzas pati. Noderētu tālskatis!

Rīt sola labu laiku, daudzi ies uz otro. Telts vietu skaits ierobežots, cerams, ka mūsu šķūnim kāds pleķis atradīsies. Čillojam uz terases. Saule spīd, brāzmas brīžiem tā iecērt, ka teltīm brunči pa gaisu. Kopš vakardienas wc piedzītas ar sniegu. Zināma veiklība un iemaņas nepieciešamas lai sadarītu mājiņā darāmās lietas.

Šodien kāda brāzma mani kopā ar durvīm aizrauj un triec pret būdu, pēc tam ar tādu pašu spēku otrā virzienā. Pleci uzņem triecienu, un kādu laiku sāpīgi īd. Ir zināms rītdienas plāns - ap četriem brokastis, ap pieciem izejam. Sasaites Oļegs - Oļegs, Mārtiņš - Nauris, Valdis - Kristīne - Roberts. Ar veselību +/- visiem viss kārtībā, attiecīgi arī noskaņojums labs. Izrādās, ka tagad gan bāzenē, gan arī pirmajā nometnē var norēķināties ar karti! Bet labi noder arī piecu un viena dolāra banknotes. Jā, un nometnē ir šerpas no Nepālas. Tagad viņus izmanto mantu nešanai uz augstākajām nometnēm.

Parasti saldākais miegs ienākas tieši mirkli pirms tam, kad zvana modinātājs. Kādreiz agrajās brokastīs bija, putra / omlete / cepta ola. Šoreiz brokastis aukstas un pliekanas, dažas siera un desas šķēles, maize. Labi, ka ir tēja. Izejam piecos, nav tumšs, bet nav arī gaišs. Ledājs vizuļo kāpēju lukturu gaismās. Ceļš līdz ledājam diezgan vienkāršs. Dažās vietās izmantoju komandas biedra sniegto nūju. Pie ledāja apkarināmies ar visu vajadzīgo inventāru, sienamies sasaitēs. Katrai sasaitei savs temps. Vienojamies, ka mūsējā ies nesteidzīgi, ar regulārām tējas pauzēm. Ļoti daudz plaisu.

Izrādās, ka tagad gan bāzenē, gan arī pirmajā nometnē var norēķināties ar karti! Bet labi noder arī piecu un viena dolāra banknotes. Jā, un nometnē ir šerpas no Nepālas. Tagad viņus izmanto mantu nešanai uz augstākajām nometnēm. Parasti saldākais miegs ienākas tieši mirkli pirms tam, kad zvana modinātājs. Kādreiz agrajās brokastīs bija, putra / omlete / cepta ola. Šoreiz brokastis aukstas un pliekanas, dažas siera un desas šķēles, maize. Labi, ka ir tēja. Izejam piecos, nav tumšs, bet nav arī gaišs. Ledājs vizuļo kāpēju lukturu gaismās. Ceļš līdz ledājam diezgan vienkāršs. Dažās vietās izmantoju komandas biedra sniegto nūju. Pie ledāja apkarināmies ar visu vajadzīgo inventāru, sienamies sasaitēs. Katrai sasaitei savs temps. Vienojamies, ka mūsējā ies nesteidzīgi, ar regulārām tējas pauzēm. Ļoti daudz plaisu. Vienai pāri trepītes, diezgan nedroši šķērsojams pasākums. Lielā plaisa baisi skaista, kājas trīc, īpaši vietā, kur tiltiņš ir vienas pēdas platumā. Ir virve, pie tās var pieāķēties. Pilnīgi nekādu drošības sajūtu tas nerada, kā ieskatos plaisas dziļumā, tā auksti sviedri pār muguru. Bet tomēr ... tik vilinoši skaisti. Slājam pa ledāju.

Liekas, ka ledājs ir pavisam savādāks, arī ceļš līdz nometnei ir savādāks, sniegs ir savādāks - tas tagad sāk kust un paliek pļurzaini ķepīgs jau ap deviņiem no rīta. Tas pamatīgi apgrūtina iešanu. Tālumā var saskatīt mazus krāsainus, kā kniepadatu galviņas, punktiņus - tur spīguļo nometne nr otrā, mūsu šīsdienas mērķis.

Brīžam pieriebjas tā vilkšanās, bet kopumā ejam nesteidzīgi labā tempā, lai nometnē vēl būtu spēks saimniecības darbiem. Piesēžam uz otrās nometnes zemākā plaukta - plaisaini nedroša vieta. Valdis iet izlūkos uz augstāko plauktu. Viss kārtībā, vieta atrasta, un šoreiz ierasti stāvais, mokošais posms liekas pavisam vienkāršs. Varbūt tāpēc, ka nokusis, kļuvis lēzenāks? Lai nu kā arī nebūtu, mērķis sasniegts, esam otrajā nometnē (5300), mūsu sasaite gāja astoņas ar pusi stundas, abas pārējās par stundu mazāk. Vairāk vai mazāk, bet noguruši ir visi. Tas neatceļ vajadzību izlīdzināt telts vietu, būvēt telti, iet pēc ūdens, gatavot ēst utt. Šķūnī dzīvos abi Oļegi, Valdis un es. Otrā teltī Mārtiņš, Nauris, Roberts.

Viens personāžs sāk izpildīties. Tiek izsniegti visādi norādījumi, par darbu darīšanu, izteiktas nejauki kritiskas piezīmes, kā rezultātā iestājas mans pirmais šī brauciena pinkšķis. Aizvanojums, bezspēcība, neizpratne par to kāpēc vajadzīga šitāda bakstīšanās vietā, kur tāpat jau esi ārpus komforta zonas. Kašķis ir pamatīgs. Otrā teltī izklausās, ka viss ir mierīgi.

Kopskats uz otro nometni ir diezgan bēdīgi bardakains. Mētājas kaut kāds mantu maiss. Vējā saplucināta TNF telts ar noplēstu virskārtu. Šāda tipa teltīm ir ļoti labi mietiņi, varētu nonest to telti uz pirmo nometni un mietiņus savākt sev. Staipās kaut kāda ķeska, kas liekas kādreiz arī ir bijusi telts. Kāpēju atstāti atkritumi - konservu kārbas, travellanč veidīgo iepakojumi un vēl visādi pārtikas iepakojumi, salauztas inventāra daļas utt. Tiešām nesaprotu - ja Tu vari uznest pilnu bundžu, tad kāpēc nevari nonest tukšu??? Kur ir tā milzīgā problēma, ka nevari nonest savus atkritumus??? Lēnām iestājas vakars, kā saule pazūd aiz kores, tā ir auksti.

Izkļūšana/iekļūšana teltī ir īsta māksla. Ir dilemma- šķidrums ir jāuzņem, bet jāuzņem tā, lai naktī nebūtu jāvelkas ārā no telts.

Kaut kādā veidā izdodas iekārtoties, ir tīri ciešami. Guļam vaļetikom- kur vienam galva, tur otram kājas. Pastāv teorija, ka tā ierobežotā telpā var sagulēt vairāk cilvēku. Iespējams, bet gulēšana ir samērā sarežģīta, jāpiedomā lai kājgalī guļošajam neievilktu ar kāju pa seju. Un pašam jāguļ tādā leņķī, lai netrāpītos ceļā cita kājai. Gandrīz visiem sāp galvas. Profilaksei iedzeru vienu ibīti (ibumetīns).

Rīts pienāk samērā ātri, liekas ka ir izdevies pat pagulēt. Otrās telts iemītnieki līdz diviem naktī klačojušies, gulējuši maz, tagad visiem sāp galvas.

Šodien plānā trešā nometne. Aprunājos ar blakus telts iemītnieku - kāpēju no Krievijas. Iet viens pats, bail šķērsot plaisas (vispār nav zinājis, ka maršrutā tādas ir). Lai justos drošāk, sākumā pārmet somu pāri plaisai, pēc tam lec pats. Pirmā doma, ja nu soma ieslīd plaisā, vai noripo pa nogāzi??? Vispār kalns esot grūtāks, nekā reklāmā aprakstīts... Dīvaini gan...

Var atvieglot sev kāpšanas procesu, īrēt jau uzceltas teltis, izmantot mantu nesējus, algot pavāru augšējām nometnēm... tā katra paša izvēle un ticība. Bet jāiet jau tāpat ir pašam. Sākam iet. Taka iestaigāta, plata, bet nu tik stāāāāva. Iešanas temps līdzinās kontuzētas sliekas līšanai pa līmi. Redzi un zini ceļu, kurš Tevi sagaida. Lai uz kuru pusi skatītos, visur ir neierobežots plašums, kalni, lejas, nogāzes, ledājs. Vakarā no Ražģeļnajas var redzēt pie lielceļa esošo ciematu gaismas. Esam izkaisīti pa nogāzi - Oļegs S aiziet visiem pa priekšu. Tad Roberts, Valdis, viņa pēdās es. No vienas puses ir ērtāk un stabilāk iet kāda pēdās. Manā gadījumā sanāk grūtāk, jo ir ļoti atšķirīgs soļa garums, tāpēc brīžam nākas krietni izpildīties, lai trāpītu pēdā.

Nedaudz zem mums ir Mārtiņš un Nauris, un kaut kur zem viņiem Oļegs Č. Sagaidām visus un tālāk ejam kopā. Man ir stipri par lēnu, es salstu, bet Oļegam šodien ir pilnīga nediena, izskatās, ka augstums piemet savu artaviņu. Skaidrs, ka nevar viņu vienu atstāt, ir jāiet visiem kopā. Pēc kāda laika, tik bezgalīgais ceļš draud beigties, lēnām acu skatienam atklājas nometne numur trešā (6100) un velo rāmis!!!

 

Nu nopietni??? Izrādās, ka jā. Gājiens izvērtās ilgs un grūts, tagad saimniecības darbi - telts, ūdens, dzert, ēst. Personāžs atkal izpildās, šoreiz izvedot līdz asarām, ne mani, bet citu komandas biedru. Saule diezgan fiksi pazūd aiz kalnu korēm, ienākas aukstums.

 

Šoreiz tas mani tik ātri nespēj iedzīt teltī, kādu brīdi stāvu, drebinos, vēroju apkārtni. Protams, ka skatiens aizķeras arī pie ceļa, kurš būs jāmēro, ja gribu mēģināt nokļūt virsotnē. Kalns ir tik varens, vai šoreiz Viņš ļaus sasniegt mērķi??? Atbildi saņemšu +/- pēc nedēļas. Šobrīd jāpievēršas piedzīvojumam - iekļūsti teltī, neapgāžot jetboil.

Krāmējamies uz gulēšanu, tiklīdz puslīdz esam iekārtojušies Oļegam jaunākajam sākas drebuļi/drudzis. Liekam uzvilkt sausas drēbes, tēja, tablete, iedodu dūnu zābaciņus, sasedzam, guļam. Pēc mirkļa Roberts jautā ko darīt, jo Mārtiņam tā pat kā Oļegam. Darbības līdzīgas, iedodam arī follija segu, guļam. Pēc mirkļa dīvaini gārdzošas skaņas izdalās no tā telts stūra kurā mitinās Oļegs vecākais. Nu bāc, tā skaņa dzen izmisumā, galīgi nav labi. Kaut kas ir jādara, bet nav ne jausmas kas tieši. Improvizējam - sameklēju zābakus un somu, lai būtu atbalsts mugurai un gārdzošo var novietot pussēdus. Pieņemot, ka tas atvieglo elpošanu. Valdis sameklē tableti, tēju un sasedz.

Nakts ir gara. Klausos gārkšanā, kas pakāpeniski pāriet krākšanā. Liekas, ka krīze ir pārvarēta. Mēģinu iemigt. Ne visai veiksmīgi. Te slīdu, te karsti, te telts siena sejā, te lukturus spīdina. Vējš cītīgi pūš. Saule aust, jauna diena ir sākusies. Mostamies, ir jāiet lejā. Saules staru kausēts, kondensāts pil, un drīz jau līst straumēm ! Jāsavācas maksimāli ātri, lai drēbes un guļammaisi nesamirkst. Roberts paziņo, ka iet lejā. Operatīvi tiek apturēts, šis atkal ir brīdis, kad nevajag iet vienam. Stindzinošs vējš! Visi mani mēģinājumi savilkt dzelkšņus beidzas neveiksmīgi, nākas lūgt palīdzību. Kā mani tracina tas, ka jālūdz lai kāds to izdara, ka nevaru izdarīt pati.

Eju dūnu jakā. Trīsdesmit četrās minūtēs esmu lejā no stāvā "paugura", kurā augšā kāpām piecas stundas!!! Gaidām pārējos. Valdim, Naurim un man Oļegs atļauj iet, pats paliek gaidīt pārējos. Somas plecos un aiziet uz leju. Pilnīgi nesaprotamā vietā uzcelta telts izraisa izbrīnu.

Vispār jau pilns kalns ar visu ko kas izraisa izbrīnu. Uzmanīgi, bez pauzēm, tik uz leju. Otrajā nometnē jāsagaida visi, tālāk sasaitēs. Žāvējam telti. Netālu kāds tikko nokāpušais apsēžas uz somas un aizmieg. Izskatās, ka nogāzē notiek kaut, kas savādāk kā ierasts. Viens uz pakaļas šļūc, bet uzmanību piesaistas, kas cits - oranži zils vīstoklis, iesiets virvēs. Kāds bariņš vīru cīnās ar vīstokli. Jo tuvāk nāk, jo skaidrāks. Glābšanas darbi, vai mirušā transportēšana. Brīžiem izskatās, ka ar vīstokli runā. Cerību iedomas. Kad vīstoklis tiek ievilkts nometnē, viss top skaidrs. Cilvēks ir miris. Rosība notiek pie Central Asia Travel teltīm. Ik pa laikam kāds aiziet atvadīties. Tiek vāktas mantas. Kāds to visu filmē, domājams, apdrošināšanas vajadzībām.

Pa vienam vien nonāk mūsējie. Tējas, buljoni utt. Iekšējā trauksme pieņemas spēkā, sniegs kūst, ir jāiet, paēst varēs pirmajā... nu kāpēc mēs neejam???

Beidzot laimes brīdis, sākam kustību lejup. Sarunājam, ka uz leju varam iet ātrāk, ar mazāk pauzēm. Tā sanāk, ka ejam pamīšus ar transportētāju brigādi. Sajūtas nesaprotamas. Koncentrējos uz saviem soļiem, virvi un sasaites biedriem. Pie lielās plaisas sastrēgums. Transporta brigāde ir tieši pirms mums, ceļš šaurs, apiet nevar, atliek gaidīt. Kādas 20.minūtes meditējam, ne tajā drošākajā vietā. Palūdzu Robertam uztaisīt bildi ar plaisu, sanāca ļoti skaista. Lielo plaisu šķērsojot ceļi trīc un ne jau no slodzes, galvā ir pilnīgs bardaks. Mazo plaisu lauks. Šoreiz nevienai netieku pāri mierīgi. Pie plaisas ar trepītēm mīcos un jēdzos, nesaprotu kā tikt pāri. Izpildu Valda komandas, īsā virvē, maziem solīšiem ... dzelkšņi saķeras un novelkos uz acīm ar visām trepītēm. Tādu bardaku atstāt nevar, trepīšu nolikšana vietā aizņem zināmu laiku.

Vēl drusku pa ledāju un var novilkt dzelkšņus, visus pārējos grabuļus. Sistēmu atstāju, uz sevis nest ir vieglāk, ne kā somā. Tālāk katrs savā tempā. Mēģinu turēt līdzi Valda tempam, jo negribu iet viena. Pēdu pēdā nesanāk, bet nav arī tā, ka baigi atpalieku. Pretī nāk zirgi... viņu mugurās transportēs mirušo un viņa mantas. Skaitu cik morēnas, cik sniega klajumi jāšķērso līdz nometnei. Vienmēr šis ceļa posms ir besīgi nogurdinošs. Slāpst pamatīgi, dzert nav ko, kāda stunda vēl jāpaciešas.

Nauris un Mārtiņš nometni sasnieguši pirmie, sagādājuši kolu un alu. Ideāli, paldies viņiem par to. Laime - var novilkt zābakus. Uz dažiem pirkstiem sadzīvotas mazizmēra tulznas. Šī zābaku un zeķu kombinācija nestrādā, bija par karstu. Bet kopumā var uzskatīt, ka pēdas šo aklimatizācijas posmu ir parcietušas ļoti labi.

Vakariņās gados jauns somu kāpējs plātās ar paveikto - esot bijis virsotnē. Deguns un viens vaigs apdedzināts līdz asiņainām čūlām, rokas nejūtot. Saka lai šerpa no viņa maka izņem naudu un nopērk šmigu. Uzvedība ir smieklīgi augstprātīga. Valdis džekam uzdod jautājumu, vai tiešām viņš uzskata, ka kāpt šajā kalnā, izmantojot šerpas, ir baigais varoņdarbs / sasniegums ? Puika uz brīdi samulst, sakautrējas, pārvācas uz otru ēdnīcas telti, kur turpina izplatīt savu varoņstāstu. Jauns vēl, varbūt kādreiz pieaugs. Nometne ir tukšāka, no trim ēdnīcas teltīm atstātas divas. Daļa klientu teltis novāktas, palikušas tikai dēļu grīdas un metāla ribas. Personāla teltī bazars , laikam svin virsotni. Nogurums pārņem mani. Guļammaisā, acis ciet un saldā miegā līdz rītam.

Varētu gulēt vēl. Brokastis paknapas un limitētas. Omlete beidzas, augļu nav, bet tas netraucē. Satiekam ungāru, ticis līdz 6800, tad pietrūcis spēka. Mantu šķirošana / nodošana, un uz leju. Ceļš zināms, katrs savā tempā. Dažiem nav spēka, tāpēc kustība Loku pļavas virzienā ļoti lēna. Mans ķermenis uzvedas labi, tāpēc pārvietojos gandrīz skriešus. Izbaudu katru soli, neaizmirstot skatīties zem kājām, pavērot apkārtni, pasveicināt murkšķus, pateikt paldies, tiem kuri palaiž mani garām.

Valdis pie šišigas ir pirmais. Tad smaidoša, Loku pļavā iebrāžos es. Šoferis stāsta par mirušo. Atnācis no virsotnes. Gribējis kausēt sniegu, sanākusi kaut kāda šaize ar degli, saindējies ar gāzi ... nomiris ... nometni.

Sagaidām pārējos un braucam uz bāzeni. Krietni tukšāka, iepriekšējo deviņu telts rindu vietā, tagad tikai piecas. Kaut kāds kurmja brālēns racies pa nometni.

Izmantojam iespēju izmazgāt drēbes. Duša - telpa auksta, bet ūdens silts. Pamatīgs konflikts ir noticis starp Roberta zeķēm un zābakiem, kā rezultātā uz pēdām ir uzberztas lielas, sulīgas tulznas ! Nesteidzīgs rīts, brokastīs Roberts paziņo, ka kāpienu pārtauc. Oļegs Č domā ko darīt - turpināt, vai braukt mājās. Laiski lēna un mierīgi ikdienišķa diena bāzenē. Manikīrs, dienasgrāmata, kino, sarunas, idejas, plāni. Varētu pamēģināt paskriet, nekad neesmu skrējusi 3600 metru augstumā. Svārstos un izlemju tomēr neskriet. Atstājot šo nodarbi plauktiņā - pēc virsotnes, ja pietiks laiks. Oļegs Č pieņēmis lēmumu - neturpina, brauc mājās.

Vakariņās ienākas balzāms, attiecīgi šovakar esam skaļāki kā spāņi. Sarunas, atdziņas, atmiņas, plāni, domas un pārdomas, smiekli līdz krampjiem vēderā.

Pilnmēness! Tik liels un tik ļoooti skaists. Atpūtas diena Nr. vēlviena. Arī šodien laiskosimies pa nometni. Plānā pedikīrs upes krastā, matu mazgāšana priekšpusdienā un mantu pārkrāmēšana pēcpusdienā. Paredzēts, ka Roberts un Oļegs brauc prom ap vieniem, bet buss ir jau desmitos. Atvadāmies. Viņi aizbrauc. Aizbrauc arī ungārs un daļa personāla. Nezinu kapēc, bet aizbraukšana vienmēr ir drusku skumja.

Nometnē esam palikuši mēs pieci, seši spāņi, viens krievs un viens krieviski runājošs aziatiskas izcelmes džeks. Ir daži gidi, nometnes personāls. Ir netipiski kluss, laikam tāpēc arī tāds saldsērīgs noskaņojums. Jaki sanākuši ap nometni. Daži sīkie pamanījušies ielīst nometnes teritorijas sētā, ne pa kam nav izdzenami. Nezināju, ka jaki rukšķ līdzīgi cūkām. Valdis pārvācas uz aizbraucēju apartamentiem, attiecīgi es tagad izbaudu vientulību. Ir ļoti ērti vienai lielajā teltī.Tādu ekstru var izbaudīt bāzenē, un varbūt vēl arī pirmajā nometnē. Tālāk un augstāk būs krietni saspiestāk. Šobrīd gan nav ne jausmas kā un ko darām, cik teltis, cik nometnes utt. Periodiski apspriežam variantu, ka jāceļ ceturtā nometne (6400) - īsāks ceļš līdz virsotnei, bet tas nozīmē vēl vienu nakti teltī, vēl vienai dienai pārtika jāņem.

Potenciālā telts vieta ir ļoti vējaina, kas nozīmē, ka ne kāda labā atpūta tur nesanāks. Ir vēl viena iespēja - no otrās iet uzreiz uz ceturto. Bet zinot to cik garš, stāvs un mokošs ir ceļš līdz trešajai, ļoti šaubos vai kāds no mums pieciem būtu spējīgs turpināt ceļu līdz ceturtajai. Tā spriedelējot lēnām piezagušās draudzenītes - bailes un šaubas, neziņa. Pilna galva ar visādiem 24 jautājumiem. Mēģinu sevi piespiest domāt tikai par šodienu, ne vienmēr sanāk. Ik pa laikam sarunājos ar kalnu, skatos un skatos un atkal skatos ... tur tālumā, kur vairākas nākošās dienas būs jāiet. Kā mums ies? Vai varēsim?

Vakariņu laiks. Nometnē saradušies ļaudis no augšējām nometnēm. Virsotnes apsveikumi. Divas dūdas - polupaketčicas (izmanto nometnes teritoriju, bet dzīvo savā teltī, pašas gatavo ēst, neizmanto nekādas nometnes ekstras). Vairākas 7 summit club pārstāves, ar pamatīgi apdegušām sejām, vienai no viņām pilnīgi neadekvāta uzvedība, izskatās dezorientēta un vispār ir ārpus uztveršanas zonas.

Izeju tumsā, drīzāk pustumsā. Prožektori ir ieslēgti. Kādā teltī klepo, zvērīgi klepo, baisi klausīties. Izkūpinu pēdējo pirms kāpiena cigareti, skatos kā uzlec mēness - skaists, apaļš, perfekts. Izgaismojot apkārtni kā liela laterna. Lai arī stāvu dūnu jakā, paliek auksti, ir jāiet gulēt. Nevarētu teikt, ka teltī ir daudz siltāks kā ārā, bet te ir guļammais un nepūš vējš. Valdis atnāk pēc zālēm - vēders izpildās.

Kādu laiku jēdzos ar ērtākās gulēšanas pozas atrašanu ... tā arī to neatrodu, visu laiku kaut kas spiež, slīd, traucē, bet iemigt tomēr izdodas. Kā jau ierasts ap / pirms sešiem ir pirmais izgājiens no telts. Izcili skaists, dzidrs rīts. Ne viena paša mākoņa, smaile cēli gozējas uz spilgti zilo debesu fona.

Ielienu vēl drusku pagulēt. Kas Tev deva! Polupaketčicas taisa tādu trādirīdi, ka nekāda gulēšana nesanāk. Skaļrunis atskaņo Rotaru repertuāru. Izveicu rīta procedūras - ģērbjos, krāmēju somas. Izsniedzu vēderzāles, kādam vēders turpina izpildīties. Novērtēju, sakopju saules bučas uz savas sejas. Klasika - trijstūrītis uz pieres, vaigi zem brillēm, zods. Drusku sūrst, bet nekā traģiska.

Atstājamās mantas noliktavā, līdzi ņemamās mugurenē. Tēja līdzi ņemšanai sagatavota. Vēl tikai brokastis un sāksies šī pasākuma noslēdzošais posms. Bokastis ir izcilas - cepti kabači, burkāni, siers, siers un siers, maize, olas un tās rauga pankūciņas ar aveņu ievārījumu !!! No sirds žēl tos kuriem nav apetītes, vai ķermenis atļauj uzņemt tikai sausiņus un tēju. Zinu, ka Rīgā šobrīd ir ļoti agrs rīts. Aizsūtu ziņu vīram. Nākošā šāda iespēja būs pēc četrām, piecām dienām. Saņemu atbildi, puslīdz mierīgu sirdi varu doties ceļā.

Auto esam pieci mēs + vēl viens braucējs / gājējs. Loku pļavā auto šoferis tik ļoti sirsnīgi atvadās no mums, ka pavelk uz pinkšķi. Labi, ka brilles acīm priekšā. Sākam iet, pulsa jostai izbeigusies baterija. Pirmais posms kopā, pēc tam katrs savā tempā. Izbaudu katru soli, jo tiešām ietās ļoti labi. Neskrienu, eju lēnāk kā varu. Pēc stundas esmu Ceļotāju pārejas dīvānā. Minūtes divdesmit vai drusku vairāk, esmu pilnīgi viena. Komandas biedri vēl nāk. Citi pa taku šobrīd nestaigā.

Un ir tā foršā sajūta - es - kalns - murkšķi. Tāda netverama niecības sajūta. Kopš brīža kad bijām šeit pēdējo reizi ir pagājušas trīs dienas. Tad kustība uz augšu / leju bija krietni lielāka. Taka mudžēt mudžēja no ļaudīm un zirgiem. Tāpēc tagad ir jocīgi, ka viss šis skaistums un plašums kādu brīdi pieder man vienai.

Atnāk pārējie. Sagaidu, saņemu atļauju turpināt ceļu. Kā jau ierasts pa lēzeno tautas klases taku, tad auna piere, nobiras, taka upes virzienā. Savu seno draugu - raibo akmeni vairs nesatieku, jo taka novirzīta. Upe šobrīd mutuļo. Skaidrs, ka saviem spēkiem pāri netikšu. Zinu, ka aiz manis nāk daži zirgi. Tās nav tikai manas iedomas, tiešām nāk zirgi. Čalis kurš koriģē lopiņus, nosauc cenu - 500 rubļi! Ne ko nezinu par rubļiem, tāpēc lūdzu nosaukt cenu eiropietim saprotamās naudas vienībās. 10 $ ! Sāku smieties, jo uztveru to kā joku ... čalis samulst no manas reakcijas, kad atgūstas sākam kaulēties. Rezultāts - 4$ par mana ķermeņa un somas transportēšanu. Šāda cena ir pieņemama. Esmu pāri. Tēja un našķi padara dzīvi saulaināku. Sagaidu daļu no mūsu komandas un dodos uz nometni. Mani apdzen kādss gājējs ... iešļūcenēs. Skatoties uz plikajām kājām un atdauzītajiem zili melnajiem nagiem, sametas auksti. Viņš nejūtas traucēts un grīļīgi cēlā gaitā pazūd aiz morēnas.

"Aiz stūra" paspīd sarkanais karogs, tad norāde, vēl drusku un nometne. 3:40 h ar visām garajām pauzēm. Sarotāju teltis, sanesu mantas, sagaidu pārējos. Visi, izņemot Valdi ir atnākuši. Šodien nediena ir Valdim.

Nometne pavisam tukša. Gan ēdināšanas teltis, gan klientu teltis nojauktas / novāktas. Nometnes dežurants sagādā pusdienas - zupa + čebureks + makaroni ar gaļu un dārzeņiem. Liekas, ka mums uz visu piecu cilvēku komandu pietiktu ar diviem šādiem pusdienu komplektiem. Un vēl tas aprikožu ievārījums !!! Kā pirmajā diena kritu kārdinājumā, tā arī turpinu to ēst katru reizi, kad ir tāda iespēja. Debešķīgi garšīgs ! Uznāk arī Valdis, pareizāk sakot viņa ēna. Šoreiz ļoti grūti, bet nav laika atpūsties, jāsniedz intervija radio.

Kādu laiku slaistiņš bardakā, ļaujos slinkumam. Tad mantu krāmējiens, modinātājā mošanās laika uzstādīšana un gulēt. Pirms naktsmiera gājiens uz būdiņu. Skatiens aizķeras pie rītdien ejamā ceļa. Nav vārdu lai šobrīd formulētu savas domas un sajūtas. Vienas vienīgas jautājuma zīmes. Diez džeki jēdzas tāpat, vai tver visu vienkāršāk ??? Nakts nemanāmi pārtapusi agrā rītā. Modinātājs draudzīgi džinkst un ar katru skaņu ko no sevis izdala, iedzen mani ar vien dziļāk guļammaisa dūnās. Neesi bāba - saņemies !!! Nav baigais arguments, bet kaut kā tā pakaļa no guļammaisa ir jādabū ārā. Šoreiz sanāk, iziet ātrāk kā plānots. Mārtiņš uzņemas vadību, iet pirmais, tad Nauris, es, Valdis, Oļegs. Es nekādi nevaru trāpīt ritmā. Mārtiņš ļoti ātri iet, Oļegs atpaliek. Un tā kādu laiku jēdzamies. Neatceros, kuram ienāk prātā ideja, ka jāšķērso upe - plaisa. Pie labākās gribas nespēju atcerēties šādu elementu maršrutā ! Un tā arī ir, esam novirzījušies no ierastā ceļa un atraduši papildus grūtības, kuras pārvarēt nav nepieciešams, jo plaisa drīz beidzas.Atrodas taka un līdz ar to arī vieta kur jāsienas sasaitēs.

 

Liekas, ka no Ak - sai nometnes mēs esam vienīgie gājeji. Ir trīs čaļi no blakus nometnes. Netipiski redzēt ledāju tik tukšu. Laiks lutina, nav besīgais karstums, ik pa laikam uzpūš vējš, ik pa laikam debesis klāj mākonis. Ietas diezgan grūti, iespējams tapēc, ka visi satiktie - uz leju, vienīgi mēs uz augšu. Rodas tāda kā pamestības sajūta? Bailes, ka paliekam tikai mēs un kalns? Nezinu.

Noteikti zinām, ka Oļegam būs īrēti apartamenti, gan otrajā, gan trešajā nometnē. Esam pie otrās nometnes apakšējā plaukta, Valdis iet apskatīt potenciālās telts vietas. Ir vairākas, izvēlamies akmens šķembu paaugstinājumu un sākam būvēt māju. Oļega īres dzīvoklis atrodas kādu gabalu zemāk, attiecīgi skaidrs, ka kopēja tējošana, pusdienošana un sadzīve vispār, šoreiz nesanāks. Mēs, šķūņa iemītnieki, paēdam un iekrītam pusdienlaika snaudā. Miegs salds, lai arī neilgs. Izvelku savu ķermeni no telts, vēroju apkārtni. Tik tukšs un kluss viss apkārt.

Cilvēks kārpās pa nogāzi, izskatās, ka kādu inventāru aprok. Ogļu melni putni lido. Skaisti, bet izskatās viltīgi draudīgi un cilvēkam nedraudzīgi. Bet kas gan vispār šeit varētu būt cilvēkam draudzīgs? Kāpēc te kaut kam būtu jābūt cilvēkam draudzīgam? Visādas pārdomas pārņem prātu ... Ko tiem cilvēkiem (mani ieskaitot) vajag no kalniem, kapēc viņi ir izlēmuši pakļaut sevi visādiem neapstākļiem un valkājas pa kalnu nogāzēm. Kaut kāda eksistenciālā apokalipse ir iestājusies manā prātā.

Ir jāpievēršas vienkāršākām lietām - tēja - ēst - gulēt. Bet te nekā vienkārša nav! Pat iekārtošanās uz gulēšanu ir ļoti laikietilpīga un sarežģīta! Kamēr četri cilvēki saliek tepiķus, guļammaisus, drēbes, zābīšus, somas, pārtiku, brilles un aptieciņu, lukturus ... un jāsaliek tā, lai viss būtu atrodams, nekas netiktu saplēsts, sadurts un apgāzts! Kāda velna pēc man to vajag? Nezinu. Šobrīd vispār neko nezinu. Telts no iekšpuses, tēja un silts ēdiens rada komfortam līdzīgu sajūtu. Jāguļ! Zvingēvica - Kalniņa, tagad ir jāguļ! Rīts ir saulains, apkārt esošais sirreālais skaistums ir sajūtams pat neizejot no telts.

Šodien nav mana diena. Precīzāk - ir iestājusies mana nediena. Gulējusi neesmu, iet gribas tikai uz leju, sāp visas iespējamās vietas, pat tādas par kuru esamību līdz šim nezināju. Tātad iet negribu, ēst negribu, darīt neko negribu, gribu siltumu, sauli, kleitu un komfortu!

Oļegs nāk pie mums, attiecīgi jābūt gataviem vilkties Ražģeļnajas virzienā. Lēnā garā to arī sākam darīt. Ir šausmīgi grūti. Taka ir izdangāta un šļuraina, sniegs kūstošs un pļurzains, vējš te iepūš, te nepūš nemaz. Ir vai nu auksti, vai neciešami karsti. Kādā tējas pauzē daļa manu mantu tiek izdalītas pa citu biedru somām. Es to neprasu, bet mans ģīmis un gaita ir tik nožēlojami, ka savādāk laikam nevar.

Oļegs aiziet pa priekšu, mēs pārējie klumburējam nopakaļ. Valdis dzen taku. Skaitu soļus un sasodītos karodziņus. Zvēru pie visiem svētajiem, ka pa šejieni iešu vēl tikai vienu reizi - uz leju!

Nometne! Beidzot! Pamestība un tukšums. Pārsvarā bedres, kurās kadreiz bijušas teltis. Stampājam sniegu telts platformai. Uzceļam telti. Valdis iestumj mani teltī, lai eju gulēt un sildos. Drebuļi purina pamatīgi. Neatceros ēdu ko vai nē, bet gulītī ir labi un silti. Iedzeru tableti, cerībā, ka pāries drebuļi. Kaut kādas satrauktas ļaužu balsis skan. Valdis palīdz šerpam, atvest līdz nometnei meiteni, kura klīdusi pa nogāzēm ... četrdesmit stundas !!! Četrdesmit !!! Nav ne jausmas bijusi virsotnē vai nē, bet četrdesmit stundas vazāties šādos apstākļos (lai arī laiks ir tiešām izcils), vienai pašai ... tas ir kaut kāds pilnīgs apsurds. Cik gan cilvēku viņai šo stundu laikā pagājuši garām? Nevienam neienāca prātā viņu savākt un aizvest līdz nometnei? Citu vienaldzība, vai pašas lepnums? Kas lai zin. Labi, ka tagad ir nosacītā drošībā. Pēc šerpas teiktā, rokas nav apseldētas un ir cerība, ka arī ar kājām viss ir labi.

Vēl viens apliecinājums Oļega teiktajam - tagad pārdomāti un plānoti kāpt neesot stilīgi. Tagad kruta ir darīt visu aplami. Pēc tam sociālajos tīklos palielīties ar savu nevajadzīgi ekstrēmo pieredzi. Mūsu komandas plāns - ap četriem no rīta skatīties kāds laiks un pieņemt lēmumu par tālākajām darbībām. Aizmiegu, pamostos. Telts biedri dzer tēju. Saņemos, izeju no telts. Skaistums visapkārt. Mēness, zvaigznes, bezvējš. Ir labi.

Kādu laiku guļu ļoti labi. Vējš telti plucina, ieraujos dziļāk gulītī un dzirdu Valda teikto - šodien ir virsotnes diena. Pēc stundas izejam. Rīta process ir klamzīgs un diezgan haotisks. Ūdens vārās ilgāk nekā plānots. Oļegs saka, ka jāiet, bet mēs vēl brokastis neesam ēduši. Un bez tām šodien nedrīkst. Ap pus sešiem sākam iet. Lukturus var teikt, ka nevajag.

Lejā, peremička, tad bezgalīgs stiepiens augšā. Mārtiņš sāk atpalikt. Drusku pa līdzenu taku, tad atkal v lobik. Mārtiņa spēki beidzas, viņš nolemj iet lejā. Pārējie turpinām. Krusts. Tātad esam 6400, runā, ka šeit esot kapsēta. Ir bezgalīgi grūti, bet arī nereāli skaisti. Ar vien vairāk un vairāk kalnu virsotnes paliek zem mums. To ir tik ļoti daudz, visas kopā, bet katra savādāka. Skati liekas pazīstami, lai gan ko gan es varētu atcerēties, te biju desmit gadus atpakaļ. Liekas, ka redzu "nazi", bet līdz tam vēl kāds gabals jāvelkas. Mēģinu iet ar slēpošanas masku. Traki kaitinoša, tāpēc turpinu ceļu baz tās. 29 Kādā brīdī Nauris pieņem lēmumu - iet lejā.

 

Esam palikuši trīs gājēji. Salst. Nazis. No tā staipās vairākas virves. Te nu ir tā vieta, kur noderētu sistēma un žumārs ... tie draudzīgi guļ otrās nometnes zabroskā. Jākārpās augšup tāpat. Man tas prasa ļoti daudz jau tā neesošā spēka. Pie tik ļoti kārdinošās zili raibās virves Valdis iesaka neturēties no visa spēka.

Esmu augšā, atgūstu elpu. Stiepiens pāri futbola laukumam līdzīgam klajumam. Vienam tad otram, klintiņas vienas, otras, piektās. Frēzija ?!?! Ko diez te varētu darīt mana kaķene, kura vairāk kā gadu ir mirusi ... Skaidrs, mans prātiņš ir sašķobījies. Sāku skaitīt līdz simtam un atpakaļ un tā visu laiku. Tas rada ilūziju, ka esmu pie pilna prāta. Liekas, ka kājas kustās neatkarīgi no manis. Velcies, velcies un velcies. Laikam ir pusčetri ... un te nu tā ir ! Ļeņina smailes virsotne!

Laiks ir izcils, saulains un gandrīz bez vēja. Zem mums neskaitāmu virsotņu galotnes. Tik skaista virsotnes bilde būtu, ja vien būtu ar KO nofočēt !!! Visi trīs telefoni nomirst, tiklīdz izņemti no siltajām azotēm !!! Sanāk tikai daži nejauši foto.

Neko neesi dzirdējusi par fotoaparātu ??? Tas ir jautājums sev pašai. Emociju nav, jūtu neko. Mehāniskas kustības un viens teikums galvā - ir vēls, ir jāiet lejā. Ļoti labi zinu, ka virsotnē esam ļoti vēlu. Ap diviem dienā bija pēdējais brīdis, kad jāiet lejā. Jāiet lejā neatkarīgi no tā cik tālu esi ticis. Šoreiz ir TĀ reize, kad lieki neriskējot ir pieļauts izņēmums. Izņēmums, jo laika apstākļi ir perfekti.

Brīžiem ir streipuliski grīļīga gaita. Izskatās, ka ne man vienai. Salst. Rokas, īpaši labā sen jau salst neciešami. Ko dzert nav. Kādu laiku nav arī ēsts, šobrīd ķermenim jāpārtiek no rezervēm, kuru man nav.

Sākam nokāpšanu. Klinšu labirinti, futbola laukumi, citi klinšu labirinti. Nazis ... turies pie virves un ej uz leju. Nestabili, kļūdīties nedrīkst. Sareibst galva. Pārgurums ir pārņēmis visus, katrs atbilstoši spējām klumburē lejā. Ik pa laikam kāds ceļa posms ir izkritis no atmiņas. Kapsēta. Ik pa laikam var redzēt nometni. Tik tuvu, bet līdz asarām tālu. Mākoņi aizsedz skatu tik ļoti, ka neredz ne abus pārējos gājējus, ne takas karodziņus. Šobrīd ir tāda vienaldzība un trulums, ka nav pat baiļu palikt vienai un nomaldīties no takas! Krēslo. Mākoņi izklīst. Vēl pēdējais posms uz leju, tad atkal augšā un tad šodienas gājiens būs noslēdzies. Nav spēka, nogurums ir neaprakstāms, skaitu soļus. Satumst.

Nav spēka izņemt lukturi no somas. Arī Oļegs un Valdis iet lēni, ik pa laikam apstājas, tad atkal iet. Liekas, ka dzirdu pazīstamas balsis un redzu lukturus! Nauris un Mārtiņš nāk mums pretī. Var redzēt telts siluetu. Vēl septiņdesmit astoņi soļi un esam pie telts. Jaunieši palīdz noņemt dzelkšņus un iestumj mūs teltī. Palīdz novilkt zābakus un iepako guļammaisos. Tēja, buljons, pudele ar siltu ūdeni pie sāniem. Šāda sagaidīšana un palīdzēšana ir tik ļoti sirsnīga. Ja ķermenī būtu palicis kaut nedaudz šķidruma, tad noteikti apraudātos.

N3 - Virsotne - N3. Nepilnus deviņus horizontālus un vienu vertikālu kilometru gājām vairāk kā 15 stundas. Nogurums ir tik dziļš, ka nevaru aizmigt.

Rīts ir vējaināks, kā iepriekšējais, bet tas nemazina vēlmi ātri savākties un iet lejā. Ātri nekas nesanāk. Jebkura kustība izraisa kondensāta biršanu. Krāmējamies pa vienam, pilnās somas tiek izstumtas no telts. Brokastu imitācija.

Vēl māja jānojauc. Un izrādās, ka arī Oļega īrētie apartamenti jānes lejā. Tos izrakt ir vesels piedzīvojums, jo telts šeit stāv no sezonas sākuma. Labi iesalusi sniegos. Mūsu telts pilna ar sasalušu kondensātu, ir lielāka ne kā vajadzētu, maisā neierakstās, kā ķesku bunte tiek piesieta pie Valda somas. Vēl fotosesija uz īstās Razģeļnajas (6158) kupola.

Visu dalībnieku, visi karogu (Latvijas, Jelgavas, Traversa, Remosa, Kalnu kluba) foto dažādās kombinācijās. Vēl viens skatiens uz vakar ieto ceļu, un sākam iet uz leju. Man iet ļoti lēni, kājas nejūt saķeri ar zemi, pinās. Salst lai gan eju dūnu jakā un biezajos cimdos. Dīvaina sajūta roku pirkstos, it kā jūtu bet tomēr nejūtu. Liekas, ka nūjas īsti nevaru satvert. Fizisks un mentāls tizlums ir iedzīvojies ik katrā mana ķermeņa segmentā. Krist nedrīkst! Kalns ir patīkami tukšs. Augšup iet tikai četri cilvēki. Nogāze vienā pļurā, izdangāta, smukie pakāpieni sastampāti un izjukuši, vietām stiklam līdzīgs ledus. Tādēļ ļoti, ļoti uzmanīgi.

N2 ir viena telts! Viena! Ļoti netipisks skats! Atkritumi daļēji ir savākti, tomēr visādas drazas joprojām mētājas pa nogāzi, arī melnais mantu maiss un tukši gāzes baloni. Nav forši! Kāds piedāvā mūsu izlietotos gāzes balonus ielaist plaisā! Šāds piedāvajums padara mani niknu!

Valdis protestē pret šādu lēmumu, pasakot, ka nesīs tos uz bāzeni. Nav zināms, bet pastāv ļoti liela iespēja, ka tie atkritumi, kurus nones līdz N1 netiek tālāk transportēti ... utilizē iemetot kādā no nometnes plaisām...

Uz terases, kur nesen bija mūsu māja, sēžam čillojam, našķojamies, tējojam. Dabas varenība ir netverama. Sniega raksts nogāzēs, plaisu labirints. Kraukļu spārnu vēzieni atgādina, ka cilvēkiem jātinās prom no šejienes. Tagad ir kraukļu laiks. Esam krietni aizsēdējušies. Ir jāiet.

Atkal ir tā labā sajūta, ka maršrutā ir tikai mūsu divas sasaites. Pa visu ledāju pieci ļaudis - mēs! Pat nepāliešu šerpas vairs neskraida ar mantu kaudzēm. Lielā plaisa atkal savādāka. Zinu, ka esmu vienā virvē ar vēl diviem cilvēkiem, bet brīžiem sastingstu un blenžu plaisu varenībā, to netveramajā skaistumā.

Jāšķērso ledāja sačākstējušākais posms. Ik pa laikam zem kājām nodun / nobrakšķ. Galīgi nav droši. Bet kas gan te vispār var būt drošs... Daudz visādu palieku - virvju, maisu, trepju, sniega enkuru. Un tā tie krājas slāņu slāņiem. Ik pa laikam tiekot rīkotas talkas. Virves rāviens atgriež realitātē - Oļegs atgādina, ka var taču atsieties un novilkt dzelkšņus!

Tālāk katrs savā tempā. Redzu divus jakus! Nu nopietni ??? Protams, ka nē, jo tie ir akmeņi! Divi lieli, melni akmeņi. Ik pa laikam aizblandos nost no takas. Nogurums joprojām ir visur, arī prātā.

Pēdējā morēna un nometne. Nometnē esam mēs un nometnes sargs. Nauris un Mārtiņš sagādājuši kolu un alu, sēž loundžā. Sargs saka, lai paši domājam kurās teltīs gulēt, visi vienā, katrs savā, pa divi vienā, vai viens kaut piecās. Stadija šobrīd ir tāda, ka pat zābakus novilkt negribu. Tāpat lielajos zābakos sēžam pēdējā ēdnīcas teltī. Oļegs saka, ka zirgi vairs uz augšu nenāks ! Nu bāc ! Kā tad lai tās mantas lejā dabū ? Valdis piesakās palīdzēt. Izklīstam pa teltīm. Atveru somu, iestājas bardaks. Mantas ir visur, tas netraucē gulēt.

Vakariņas un vīns. Labprātāk dzertu kādu stiprāku un sildošāku dzērienu. Bet tādi vairs nav piedāvājumā. Nometnes bārs ir citu kāpēju izdzerts. Nakts auksta, rīts tāds pats. Snieg, lielām Ziemassvētku pārslām. Nostaļģiska pamestības sajūta ... kaut kur spēlē ģitāru. Ap desmitiem sākam savu šī kāpiena pēdējo gājienu. Šodien pa vienkāršo, tik vien kā līdz bāzenei jānokļūst. Kalns atvadās ar krusu, vēju un mākoņu aizklātām nogāzēm. Nevienu pašu reizi vairs neparāda savus iespaidīgos sānus.

Ceļotāju pārejas murkšķi sarīkojuši pamatīgu ballīti. Liekas ka viss klans ir iznācis ielās. Loku pļavas ekspresis jau gaida, šoferis apsveic mūs.

Apsveicam viens otru - tagad var teikt, ka virsotne ir sasniegta. Ieleja tukša, vairums nometņu novāktas un šo sezon darbu beigušas. Arī mūsējā pavisam tukša.

Ofisa jurtas vairs nav, daļa personāla telšu nojauktas, klientu teltis palikušas vien septiņas. Lietus gāž tā, ka no telts ejot uz ēdnīcu, zeķes nesu rokās, lai nesamirkst un nav slapjām kājām pie galda jāsēž. Kad lietus mitējas noņemam karogu. Diezgan krietni Pamira vēji to paplucinājuši, viens stūris pilnīgās skrandās.

Bet komandas biedru un nometnes darboņu paraksti, to padara par īpašu un unikālu suvenīru, šī kāpiena liecinieku.

Pirts. Sākumā peras džeki, pēc tam es. Apsēžos uz lāvas un ir tik dīvaini - tas pats koka raksts durvīs, tā pati pirts, pat bļoda izskatās, ka ir tā pati ... tā it kā šo desmit gadu vispār nebūtu bijis. Kādu stundu ņemos pa silto māju. Vakariņās drusku snieg, arī bāzenē vairs nav silti. Saņemam sertifikātus. Valdis noorganizē šņabi un uzkodas. Tomāta nav - to būs jāēd Ošā.

Ar gulēšanu švaki, visādi traucējoši trokšņi. Kad tie pieklust, tad su.a pelīte pīkstēdama ņemas pa telti. Kad tiek konstatēts kas ir tas ko viņa grauž, laimīgi ir aususi jauna diena. Kamēr ēdam brokastis, šerpas jauc nost ēdnīcas telti, vāc galdus un krēslus.

Šorīt arī bāzenes izlietnēs ir sniegs. Sniegs ir arī loku pļavā.

Pirmo reizi ir tā, ka izbraucot no bāzenes kalns vairs neatveras ne uz mirkli. Pirmo reizi ir tā, ka izbraucot no bāzenes bāzene ir gandrīz pilnībā nojaukta. Atvados no kalna, ir dīvaini jocīga sajūta. Noformulēt nevaru kas tieši un kāpēc ir savādi. Tas, ka nekad šeit vairs neatgriezīšos? Kas lai zina kā būs.

Ceļā uz Ošu te līst, te krusa, te silti un saulaini. Pāris dienas baudām Ošas piedāvātos labumus. Tiek izpildīts arī rituāls ar tomātu. Daži lidojumi, Rīgas lidosta un šis piedzīvojums ir beidzies. Kas tālāk ?

Paldies komandai! Paldies Ģirts Kalniņš un Rihards Zvingēvics - Dreimanis par attālinātu atbalstu!

Paldies Avita Jasliņa, Aiga Rakēviča, Natalija Zeņina, Vineta Geršebeka, Olafs Smiltnieks, Ivars Lukaševics, Linas Jasinskas par īkšķu turēšanu un līdzi jušanu! Paldies ik vienam, kurš piedomāja un domās bija ar mums!

Foto: Nauris Hofmanis, Roberts Daukšte, Kristīne Zvingēvica - Kalniņa.

P.S. Stāsts ir manas izjūtas, sajūtas, redzējums. Stāsts nepauž komandas kopējo viedokli.

• Вперед