Начало
„i tak eto klassno” * – jeb Kirgīzija, Ala-Arča, 2014.g.marts
Автор: Dace Linde11.martā, kad Latviju vēl nebija skārusi šī gada pelēkās ziemas sniegainā atraudziņa, devos meklēt sniegu un aukstumu mazliet uz dienvidiem. Ja esiet noskaņoti labāk iejusties manā ādā 2 nedēļu garumā, tad pašlaik noderētu krūze karstas tējas ar karotīti cukura (pat, ja parasti neliekat cukuru, tāpat kā es), pāris prjaņiki, vai arī - mazliet pakaltusi baltmaize ar kārtīgu speķa šķēlīti vai arī iebiezinātā piena karote zaptes vietā.
Fonā vēl derētu kādu balādei līdzīgu ugunskura dziesmu ģitāras pavadībā. (Der arī Visockis, ir līdzība ar to, ko man izdevās kalnos paklausīties).
Un tad es varētu teikt kā M.Zadornovs savās humoreskās - "nu, vi gotovi"?
Tātad...
Vasaras izskaņā UTMB tika pieveikts, tad iestājās tāds tukšums, ka bija nepieciešamība to aizpildīt, atrast jaunu mērķi, jaunu virsotni. Tā nu aizkūlos uz Traversa kalnu grupu. Tikai loģiski, ka lecu iekšā pirmajā piedāvātajā braucienā – martā uz Kirgīziju, Ala-Arča dabas parks uz D no Biškekas. Pasākums, kas nelika vilties manā izvēlē. Vilties nav pareizais vārds. Esmu sajūsmā. Nemainītu šo piedzīvojumu ne pret kādu Ēģipti vai Kanāriņiem.
11.03., otrdiena
Izlidojam pēcpusdienā uz Stambulu. Lidostā līdz otram reisam stundiņa jāpagaida. Pa fikso nodegustējam lukumus. Nu labi, mazliet par daudz sadegustējos, iegaršojās.. Turpinam gaidīt Biškekas reisu. Uz tablo sāk rādīt reisa informāciju un kaut kādus nesaprotamus cipariņus – Biškeka, -17°C. Nesapratām, komats pareizi ielikts? Tiešām mīnus 17 lejā, Biškekā. Cik tad būs 2000 metrus augstāk?! Tīri teorētiski – vēl mīnus viens uz katriem 100 augstuma metriem?!
Ar šo biedējošo aprēķinu sēžamies otrajā Turkish Airlines reisā un ceram, ka tas tomēr ir kaut kāds informācijas gļuks. Reiss pustukšs, mēs iekārtojamies aizmugurē, katrs pa 3 krēsliem, kas ļauj puslīdz labi pagulēt. Turkish Airlines mūs labi pabaro, kam kārojas, to arī labi padzirda, izdala ausu aizbāžņus, acu klapes un zeķītes, sedziņu un spilventiņu. Tā teikt – par visu padomāts. Varu tikai ieteikt.
12.03., trešdiena
Līdz ar pirmo rīta gaismu ierodamies Biškekā. Lidosa maza, tikai 6 gate. Darbinieki liekas draudzīgi, mūsu kompānija viņus uzjautrina, somas viņi nolem nesūtīt caur lidostas rentgenu, bet piedāvā arī mums pašiem nevis iet caur pīkstošo skapi, bet kā jau kalnā kāpējiem – rāpties pāri. Sākums jautrs, patīkami.
Biškekā vēl decembrī bijis ap plus 20 grādiem, tad sācies kaut kas līdzīgs ziemai. Bet tieši 3 dienas pirms mūsu ierašanās uzkritis pamatīgs sniegs. Tas vēl nav nokusis, tāpēc visapkārt manāmas kupenas un kupeniņas. Liekas jocīgi – LV nav sniega, bet krietni uz dienvidiem – ziema, sniegs, kupenas. “Kas ir tas baltais?!”
Mūs sagaida San Saničs (jeb Aleksandrs Agafonovs) - profesionāls alpīnists, instruktors un gids, kurš dzīvo Biskekā (tajos brīžos, kad nedzīvo kalnos).
Caur Stambulu esam atlidojuši 11 cilvēki, caur Maskavu vēl trīs. Tā nu esam 14+1 cilvēka kompānija, kam lemts pavadīt kopā nākamās 12 dienas.
Sakāpjam pasūtītajā mikriņā un tikai pēc kāda brīža pamanām uzrakstu uz busa loga – skaidrā latviešu valodā teikts: ‘Avārijas izeja”. Pag, mēs taču izlidojām no Latvijas?! Izrādās – šoferītis nesen nopircis un atdzinis mikriņu no Latvijas.
Tā nu, ķerot pirmos Biškekas skatus pa busiņa logu, dodamies uz Saniča dzīvokli, lai nomestu mantas un lielākā daļa dodas uz tirgu, lai iepirktu pārtiku visam kalnu dzīves periodam.
Nepaiet pat 2 stundas, kad darbiņš padarīts, dodamies uz Ala Arčas dabas parka kempingu, kur paredzēts pavadīt pirmo nakti. Kamēr vēl gaišs, veicam nelielu pastaigu pa nākamās dienas maršrutu, sataisot tā saucamo zabrosku – daļu no mantām (pārsvarā dzelžus) uznesam gandrīz pusceļā, lai pēcāk jau no augšējās nometnes nonākt pakaļ atliktajām mantām. Sāku apjaust, ka viegli man nebūs, pat šis mazais pārgājiens liekas pasmags.
Seko tējas dzeršana un paikas dalīšanas vakars – katram tiek piešķirts pārtikas maisiņš, kas jāiedabū savā mugursomā un jānogādā augšā uz Racek nometni. Katrai mugursmai tiek apmēram 4 kg kopējās pārtikas. Ļoti kritiski tiek izvērtēts līdzi nesamo personīgo mantu saturs un šis tas atstāts tepat lejā, mašīnā.
Pakojot somu ceļojumam vienmēr ir dilemma - kā paņemt pietiekami maz, lai nebūtu jāstiepj liekas mantas. Un kā paņemt pietiekami daudz, lai nebūtu jābičo visādas lietas no citiem. Vārdu sakot, vismaz personīgo mantu jomā gribas būt autonomam. Nu lūk, ieteikums - nekad neekonomēt uz wc papīra rēķina. Paņemiet vairāk, nekā šķiet, ka būs vajadzīgs. Sevišķi jau uz kalniem, kur tomēr sūnas vai zāles saišķi neatrast. Kad piedzīvojums bija pusceļā, sapratu, ka jāieslēdz ekonomiskais režīms svarīgā ruļļa tēriņos. Un cik saklausīju no pārējām sarunām, ne man vienai likās, ka šie papīra gabaliņi pēkšņi kļūst par vērtīgu valūtu ceļojuma pēdējās dienās.
Bet mitrās salvetes - ta ir manta! Apstākļos, kad ūdeni (kas tikko uztapis no ledus) neviens neatļaujas tērēt tādām ekstrām kā mazgāšanās, salvetes tiešām ir glābiņš. Kāpjot kalnā tik un tā sanāks iesvīst, kājas kalnu zābakos arī mēdz iesvīst, pa sniegu skraidīt un berzēt nost sviedru kārtiņu negribās, tāpat jau auksti. Šai brīdī salvetes tiešām ir glābiņš. Sākuma gan bija mazliet bailes, vai būdā temperatūra tomēr nebūs zem nulles, kas varētu draudēt ar to, ka šī paciņa pārvertīsies par ķieģeli, tomēr viss bija ok. Ja kas - var šo ķieģelīti arī likt guļammaisā un sasildīt. Citi sildīja zeķītes, es - zeķes un termoveļas bikses, lai no rīta nav jācīnās ar diskomfortu, velkot kājās zeķubikses, kas pastāvējušas nakti ledusskapī.
Piedodiet, mazliet apsteidzu notikumu loģisko gaitu.
Tātad – mēģinu sapakot somu un kaut cik nosnausties. Rīt taču paredzama varbūt ne īpaši gara, bet smaga diena – tikko sakrauto somu ar 20+nezincik kg jādabū par 1 km augstāk.
13.03., ceturtdiena
Smagā nasta uz muguras un - aiziet. Nav viegli, pavisam nav viegli. Pirmais posms vēl tā nekas, līdz zabroskai, bet pēc tam jau ir grūti kāpt, kājas slīd, sametas bail, ka varu aizripot lejā ar visu mugureni un tajā sakrauto kopējo speķīti. Ķeros pie dzelkšņiem – pirmo reizi mūžā soļošu ar pakaviem. Bet tā lieta aiziet – patīkami atkal sajust saķeri ar taku. No ielejas skatoties likās – kur tad mēs tur iesim, tur taču nevar tikt pāri, klintis vai nobiras, tur taču cilvēks nevar iziet.
Jocīgi, bet tieši tur arī jāiet, tur kur likās, ka nevar kāju spert. Taka arvien stāvāka, kāpju un liekas, ka dzirdu, kā tauki kūst. Manējie, ne tie kas somā uz muguras. Jau sāku rēķināt – tā, tagad vēl 20 solīši līdz nākamajam lielajam akmenim, tad atelpošos. Tad nākamā tāda tūre, nākamā un tā tālāk pāris stundu garumā, līdz ieraugu plāksnīti ar uzrakstu „konjec tolkanjija”. Nez, vai dmāts sevis uzgrūšanas kalnā, vai kā? Blakus zīmītei slavenais kalns ar nosaukumu „SMS gora” jeb „zona”. Tieši tā, tuvākā vieta nākamo dienu naktsmītnei, kur var mēģināt noķert telefonam zonu.
Tālāk jau pārsimts metri pa lēzenu taciņu līdz namiņam.
Esmu beidzot tikusi līdz Racek būdai (ap 3200m v.j.l.). Priekš kalniem ļoti labi apstākļi - akmens būda ar vairākām istabām. Mūsu "apartamentos" ir koka lāviņas divos stāvos 15 cilvekiem, ar paplānu, bet tomēr - madracīti. Neliels galds, pāris soliņi un pāris ķeblīšī, lai otrā stāva iemītnieki vieglāk tiktu savās migās, plaukti produktiem un ekipējumam un krāsniņa, kuru izmantojām tikai kā plauktu, jo.. no akmeņiem laikam ugunskuru nesakurt.
Saprotu, ka tomēr daba sauc, derētu iepazīties ar ērtībām. Man nevis pasaka, ka mazmājiņa ir tur aiz stūra, bet tiek pilnvarota Aņa, lai man parāda, kur ir svarīgā būve. Kad man iesaka paņemt arī trekinga nūjas, noprotu, ceļš būs īpašs.
Ap būdas stūri, augšā pāri morēnai (metri 10, varbūt biki mazāk) pa birstošiem akmeņiem, tad mazliet pa morēnu un tad tādi paši 10 metri lejā. Tur viņa ir - bleķa kontrukcija, kas, cerams, labi piestiprināta zemei, lai vējš neaizrauj būdu un tupētāju. Nekāda vaina. Dienā, nekāda vaina. Bet naktī šie 200 metri likās grūti un nežēlīgi. Smieklīgi, kāpelējām pa lieliem kalniem, bet pa padsmit dienām tomēr organisms nepierada pie šī regulārā pārgājiena "čerez morenu" un šis kāpiens likās grūts katru reizi.
Kad ieradāmies, ap būdu bija maz sniega, taciņas sausas, bet otrajā naktī, ko pavadījām būdā, sasniga baltais brīnums. Ir jau smuki, kalniem piestāv, bet.. ja pirms tam gājiens pār morēnu bija veicams krokšos, ar kuriem pa būdu staigājām, tad ko tagad? Gribi pastaigāt un jāvelk smagie dubultie zābaki? Problēma tika atrisināta ar visnoderīgāko remontlīdzekli - sudrabeni. Krokšiem tika aizlīmēti caurumi, sniegs iekšā nebira, varēja ar sausām zeķēm tikt turp un atpakaļ. Protams, ar trekinga nūjām, jo slīd uz vella paraušanu.
Atgriežoties reālajā dzīvē vel pāris naktis sapņos rādās akmeņainā taciņa uz mazmājiņu. Atverot acis saprotu - cik labi, atliek izslīdēt no gultas un ar 5 soļiem, basām kājām esmu tur, kur prasījās nokļūt, un rullīša biezums nav jāplāno. Un dūnu jaka nav jāvelk, lai turp aizietu. Tiesa gan - iztrūkst romatiska skata uz zvaigžņotam debesīm.
Tēja. Pirmais teksts, kas parāda man gaidāmo skarbo realitāti - San Saničs saka: "Puiši, ejam pēc ledus. Paņemiet leduscitņus, somas, ejam pēc tīra ledus. Kāda stunda paies." Puiši sakravājas, dodas pirmajā kaujas uzdevumā, atgriežas ar ledus gabaliem, saber lielajās tirgus somās, kas tad arī kļūst par galveno ūdensvadu uz padsmit dienām. Ledus kausēšana ir diezgan laikietilpīgs process. Manā dežūras dienā ieberzāmies, nepareķinot, cik ilgi paies laiks no ledus kluča līdz tējai lielajā toverī. Nācās visiem lieku pusstundu gaidīt, līdz varējām kolektīvam pasniegt gaidīto tējas krūzi. Pa dienu ir variants - saliek ledus klučus katliņos un - uz būdas jumta. Kuru dienu vairāk, kuru mazāk, bet kaut cik tas palīdzeja - līdz vakaram daļa ledus kluču ir saulītē pakususi, kas tomēr ietaupa gāzes krājumus. (Tie, protams, tāpat kā pārtika tika nesti šurp no lejas).
Bet arī ar tējas dzeršanu jābūt piesardzīgam - no rīta daudz negribas sadzerties, lai kāpjot kalnā nebūtu jāmeklē kāda eglīte, aiz kā noslēpties. Eglītes te nav, tikai akmeņi, akmeņi un ledus. Un galu galā - vējainā dienā sasodīti auksts. Pēc nokāpšanas kā reizi ir laiks tējai, cik nu ir iespējams pievārīt un sadzerties, bet otrs "bet" - tomēr jāpadomā, cikos ir plāns iet gulēt, lai nevajadzētu plānot naksnīgās pastaigas pār morēnu. Mjā, kurš teica, ka tēja - tas ir vienkārši?! Redz, vesels process, matemātika un plānošana.
Jūtos labi, paēdam pirmās vakariņas Racek būdā un dodamies pie miera. Rītdienas plāns – nokāpt līdz zabroskai un atnest visu uz Racek nometni. Fiksākie puiši ies līdz lejai, lai uznestu tur atstāto daļu pārtikas.
14.03., piektdiena
Jau naktī pamostoties jūtu, ka kaut kas nebūs īsti labi. Galva pamazām tiek iespiesta gluži kā skrūvspīlēs. Līdz celšanās brīdim sāp pamatīgi. Tātad, man arī ir ticis gabaliņš no kalnu slimības. Ēst negribas, sajūta štruntīga. Mūsu komandas dakterīte Katja iedod man kādu burvju ripu, un sāku gaidīt, kad paliks labāk. Citi sāk pakoties, lai dotos lejā. Visu dienu nogulšņāt arī nav labs variants, vēl vairāk galva sāpēs. Tāpēc saņemos un mazliet vēlāk kā citi dodos lejā pēc savām pusaiznestajām mantām. Uz leju iet forši, bet atpakaļ atkal nākas pacīnīties ar gravitāti. Nav tik smaga nastā kā iepriekšējā dienā, tomēr pagrūti.
Nākas apjaust, ka mani dubultie zābaki, kaut arī likās samērā ērti, tomēr mazliet niķojas. Izkāpjot no sarežģītajiem apaviem, konstatēju, ka ir mazliet noberzts kauliņš zem potītes, kā arī ir samocīta papēžu āda. Juta izpalīdz ar leikoplastu, aplīmēju papēžus un ceru, ka varbūt izglābšos no tulznām. Tā kā ne pirts, ne spa, ne ūdens bļoda te nedraud, tad leikoplastam cerības noturēties vairākas dienas, kas arī izdodas.
Pēcpusdiena tiek veltīta atpūtai, ar elegantu piedevu – San Saničs atnāk ar ģitāru. Super. Laikam kopš fizmatu koju laika nebiju baudījusi šādu koncertu – ģitāra, laba balss, īstās dziesmas ar īstajiem vārdiem, klausītāji sakrituši kur nu kurais. Tiešām – kolosāla mirkļa bauda. Maza piebilde – Saničs dzied paša saceētas dziesmas, par kalniem un par mīlestību, kas laiku pa laikam ir viens un tas pats. (* Virsrakstā frāze no vienas viņa dziesmas, kuru viņš ik pa brīdim nodungoja.)
Ēst vēl īpaši negribas, bet galvas sāpes pamazām sāk pierimt.
Tiek saplānota nākamā diena – mācīsimies pareizi uzvesties uz ledus, tāpēc pārbaudam savas koškas un visu vakaru no kaktiem var dzirdēt ritmiskas vīles skaņas – tā teikt – asinām zobus.
15.03.sestdiena
Pa nakti snieg. Ja iepriekšējā dienā aiz morēnas esošais ledājs mirdzēja saules gaismā, tad šodien tas ir klāts ar baltu deķi. Bet ledus nodarbības neviens netaisās atcelt. Paņemam slotu un dodamies tīrīt ledāju. Nopietni.
Sniegs mazu lavīniņu izskatā gan pats, gan ar palīdzību nobrauc lejā, atsedzot tīru ledu treniņiem.
Saniča pirmais uzdevums – maziem solīšiem uzskriet ledus kalnā (slīpums – varbūt 45 grādi?). Mācamies iekrampēties ledū ar 4 priekšējiem zobiem. Tad tas pats, bet ar palecieniem, tad ar palecieniem mainot trajektoriju, tad uz vienas kājas. Brr... nepatīk man lēkāt. Tipināt augšā – lūdzu! Bet nelieciet man tēlot zaķi. Jā, katram savas patīkamākās disciplīnas..
Nākamis – iejūtamies daiļslidotāju ādā un lecam piruetes, mēģinot pēc leciena iekrampēties ledū – 180 grādi uz vienu, otru pusi. Veiklākajiem pilns apgrieziens.
Viss šis palīdz sajust, kā dzelkšņi uzvedās uz ledus, ko spēj noturēt un kā iecirst kāju ledū, lai nebūtu lejā ar paātrinājumu.
Tad seko rosīšanās ar ledus cirtņiem – iekarojam ledus kalnu, citi mācās darboties ar fifām, mācamies ledū ieurbt ledus skrūves un izveidot staciju. Vārdu sakot – tas, kas skatīts bildītēs, tagad tiek izmēģināts praksē.
Atkal mierīga pēcpusdiena un vakars ar domām par nākamās dienas pirmo virsotni. Ir plāns doties uz Učiteļ (4526m pēc vienas no kartēm). Virves, sistēmas, dzelkšņus nevajag. Izklausās vienkārši? Nez kāpēc tie, kas tur jau bijuši, virsotnes nosaukumu modificē, liekot priekšā burtu "M"?
16.03.svētdiena
Tā diena ir klāt. Cerams, ka pirmo reizi uzrāpšos virs 4km atzīmes.
Ejam 8 cilvēku kompānijā, pārējie (tie, kuri lielāki eksperti kāpšanas lietās) paliek uz vēl vienām ledus mācībām ar Saniču.
Izstiepjamies pagarā kolonnā, jo puišiem samērā labs ātrumiņš, aizsteidzas uz priekšu. Meitenes mazliet atpaliek, bet – kāpjam. Jau sākums nav īpaši viegls. Pēc brīža tā sagriež vēderu, ka saprotu – būs ziepes, ja neko neglābšu. Iebaroju sev pāris oglītes, nometu tempu. Tas palīdz, jūtos labāk. Bet kāpt pavisam nav viegli. Atkārtojas pirms pāris dienām piedzīvotais – tā teikt, intervālu kāpums – 10 metri un atelpojos, 10 soļi un elpošana. Pie sevis bubinu, ka ir grūti, ir tiešām grūti, šitā šņākusi un stājusies neesmu līdz šim nevienā kalnu trekingā vai skrējienā. Elsdama, pūsdama, ar pāris lielākām atpūtas pauzēm tieku līdz virsotnei. Smaidi, fotografēšanās, karsta tēja, dūnu jaka (tomēr vējš mēdz iepūst tā līdz kaulam), līdz sākam atpakaļceļu.
Biju iztukšojusies jau augšā kāpjot, likās – uz leju jau viegli, atpūtīšos. Bet kas Tev deva! Kalns attaisno savu nosaukumu – nevajag aizmirst, ka līdz virsotnei, tas ir tikai pusceļš un ne vienmēr lejup būs vieglāk. Akmeņi slideni, vietām ar sniegu, vietām ar pakusušu sniegu. Kājas sāk ķerties, nūjas iesprūst, krītu, gāžos reizes desmit, palamājos un pie sevis dzīves grūtības pārdomāju. Rezultāts – pirmais teksts, kas paspruka, ierodoties būdā – „ultrmarafon pered etim prosto otdihajet”.
Tagad, rakstot, liekas – vai tiešām bija tik grūti? Līdzīgi kā pēc mača, atceros savas domas, ka zināju – bija grūti, bet tā grūtuma sajūta jau sen pagaisusi. Ja izlīda šāds salīdzinājums, tātad es tiešām biju pamatīgi iztukšota un nogurusi.
Bet kalns ir! Mana pirmā virsotne ar šādiem augstuma metriem! Tehniski vienkārša, bet grūti ejama, pēc krievu alpīnisma skolas skalas maršruts vērtējams ar 1B.
Ir pamodusies apetīte, notiesāju no rīta neapēsto prosas putru un gribu ēst vēl.
Vakaiņās top savdabīga rīsu-zivju vira. Mana bļodina pastiepjas pēc papildporcijas, uz ko saņemu komentāru: „Oho, Dace nachala kushatj”. Tad arī sapratu – laikam mana kalnu slimība beigusies.
Diena bija grūta, cerēju, ka nākamā būs vieglāka, bet mūsu vadoņiem bija citi plāni – virsotne Baičečekei (tulkojas kā Sniegpulkstenītis savas interesanto ledāju formas dēļ, kas tiešām veido tādu kā zieda kontūru). Mūsu grupai ledus maršruts vēl nav pa zobiem, tāpēc plānots maršruts pa akmeņiem un galā ar vienu virvju posmu. Pakojam mantas, gatavojamies rītdienai.
17.03., pirmdiena
Iepriekšējā dienā mūsu grupas vadītājs bija Oļegs, šodien – Saničs. Ko lai saka – kiborgs savos 55 gados. Mēs nevaram turēt līdzi tādu tempu. Katrs ķepurojas, kā var. Puiši, protams ātrāk, meitenes lēnāk, es ķepurojos pēdējā. Šodien esam 2 meitenes, 3 puiši un Saničs.
Pieejot pie šīs nogāzes es nekad neiedomātos, ka pa šo ceļu var tikt augšā. Bet atkal – tieši tur arī ejam, kur likās, ka noteikti būtu jāliek ķieģelis. Kalna pakājē akmeņi, pa kuriem klunkurējam, ir lielāki, stabilāki. Tā, organisms atkal pieprasa oglīti. Ko vajag, to vajag, paliek labāk. Arvien augstāk sākas tā saucamā sipuha. Sākumā tā ir no lielākiem akmeņiem, trešdaļ spaiņa lielumā, vēlāk arvien mazākiem. Sipuha nozīmē, ka tas viss kustās. Uzej divus soļus uz augšu, vienu nošļūc lejā. Un tā nemitīgi. Ik pa laikam augstāk ejošie uzsauc – „akmens”. Un skaties kā aizšļūc kāda akmens straumīte, vai arī kāds individuāls ripojošs objekts tev garām. Uz šī fona brīdis, kad nācās uzvilkt dzelkšņus un paiet pa sniegu, likās kā īsts chill out. Vismaz nekas nekur nešļūc. Tikai cerams ka nenošļūks lavīnas veidā uz leju kopā ar mums. Sniegs beidzas, atkal nobiras. Ja mani varētu izmērīt kā tādu bateriju, tad šajā brīdī tā rādītu, ka atlicis varbūt kādi 15% enerģijas. Buksēju uz katra soļa. Sāk sāpēt vienā no vakardienas kūleņiem sasistā roka. Sāku manāmi atpalikt no pārējiem. Bet cīnos. 10 soļi un elpošanas pauze, 5 soļi un elpoju, 3 soļi un elpoju. Dusmas. Kas notiek?! Nevaru paspert 3 soļus bez atpūtas?! Cīnos tālāk. Skats uz leju – skaists, bet baiss. Šausmas, man nav spēka, bet vēl jātiek līdz virsotnei, bet trakākais – vēl taču jātiek lejā! Man bail, jo nesaprotu – (piedodiet) „kakovo hrena” es te uzrāpos un kā, pie velna, es te tikšu lejā vienā gabalā?!
Augšā ķepurojamies laikam 6 stundas. Ļoooti ilgi. Saniča rekords esot – pusotra stunda. Mjā, ir par ko padomāt. Maratonu es skrienu 2 reiz lēnāk kā kenijieši, bet kalnā kāpju 4 reizes lēnāk kā Saničs. Tātad, ja martonu skrietu tādi veči kā Saničs? Varbūt paskriet zem 2h nemaz nav tik nereāli?
Esam nokļuvuši līdz pārejai, seko neliels traverss gar virsotnes klintiņām, līdz varam nomest somas un vilkt sistēmas, ņemt virvi un doties iekarot Sniegpulkstenīti. Saničs uz mani paskatās ar vērtējošu skatu un sagaida no manis tekstu – es nekāpšu. Uz ko saņemu atbildi – „ja cenju tvojo reshenjije”. Tik tukša un bez spēka, kā tajā brīdī es neatceros, kad vēl būtu jutusies. Manā baterijā palicis labi ja procents (tik daudz, lai varētu paelpot), roka sāp. Nu kā es tur uzžumārēšos augšā? Es taču nevarēšu sevi tur uzstiept. Sasodīti grūti padoties virves attālumā no virsotnes, bet - nu nevaru es šoreiz. Sacensībās varbūt es atrastu nezin kur noslēptu rezervi, bet šeit – nav gonka, man neviens nav jāapdzen, ne no viena nav jāaizmūk. Virsotnes vēl būs daudz, šis ir tikai mans sākums kalnos. Izvelku fočiku, Žeņa man iestumj rokās desmaisi, sērīgu skatienu pavadu pārējos virsotnes virzienā un satinusies dūnu jakā stumju vaigos desmaizi ar tēju. Ik pa brīdim iemūžinu pārējo kolēģu kāpienu. Kad viņi pēc nepilnas stundas ir atpakaļ, esmu atžirgusi, principā – tagad es varētu doties uz virsotni. Bet ir par vēlu. Mazliet putina. Viss, somas plecos un slidinamies lejā. Izrādās – pa citu ceļu. Garāku, bet krietni vieglāku. Šī doma man jocīgā veidā ceļ spārnos, parādās milzīgs enerģijas pieplūdums, kājas neķeras, spēju sevi nokontrolēt gan uz sipuhas, gan sniega nobraucienos, gan vēlāk, lejā lēkājot pa akmeņiem. It kā viens Isostar šotiņš būtu ieliets iekšā, enerģija mutuļo.
Instruktora vērtējums mūsu kāpšanas ātrumam šajā kalnā – zem vidējā. Visi nokar degunus, jo kam gan negribas būt starp, tā teikt, uzvarētājiem. Nu ko – ir kur tiekties fiziskajā sagatavotībā, kā arī tehniskajās iemaņās (te es nedomāju virvju lietas, bet kā tehniski pareizi pārvietoties pa šiem birstošajiem, dzīvajiem akmeņiem, lai uz katras noslīdēšanas nezaudētu milzum daudz spēka un enerģijas).
Vakars, tēja, zupa, un sākas mūsu dežūra pie katliem. Šodien Jutas ēdināšanas plānā paredzēta savdabīga kombinācija – kartupeļu biezenis un šprotes. Izklausās jocīgi? Bet garšo lieliski. Pamēģiniet!
18.03., otrdiena
Atpūtas diena. Visi tādi saguruši. Vajag atpūsties. Vakar, kamēr mēs kāpām Sniegpulkstenītī, daži palika Racek būdā, bet otra grupa devās uz virsotni Koševoi (4250m), kas jau skaitās 3A pēr krievu skolas skalas. Šodien visiem vajag atpūtu. Laiks mūs lutina – saulains, bet mazliet vējains. Guļammaisi kā tādas taureņu kūniņas sakārti pie būdas sienām uz naglām, lai pavēdinātos.
Zābaki sildās saulītē, tauta migrē uz sms kalnu un atnāk ar ziņām, ka Rīgā esot mīnus trīs grādi un sniegs. O, kamēr mūsu tur nav, tikmēr dzimtenē beidzot ziema iegriezusies.
Pēcpusdienā Oļegs sarīko nelielu virvju apmācību tādiem iesācējiem, kā man, lai nākamā dienā arī mūsu grupa varētu doties uz Koševoi, kur virsotnes sasniegšanai arī noder iemaņas rāpties pa klintiņām, drošinoties pie margas.
19.03., trešdiena
Kārtējā čaukstēšana no rīta (interesants skats, kā tauta pakojas lukturu gaismā un... nerunā). Kā tāds STOMP priekšnesums – čaukst maisiņš, skan rāvējslēdzējs, kāds noklepojas, nodun smagie zābaki, noklaudz karabīnes, atkal rāvējslēdzējs, nočīkst durvju rokturis. Un joprojām neviens nerunā. Visi zin, cikos izejam, ar to rēķinās un pakojas.
Ak jā, katru nakti noris vēl viens STOMP koncerts. Nē, ne tas, ko varbūt padomājāt, bet – krākšanas sacensības. Mums bija viens solo krācējs un pārējie, kas ik pa laikam piebalso. Ausu aizbāžņi šādās situācijās ir zelta vērtē. Pirmajās naktīs tādad bija viens galvenais krācējs, bet ar katru nākamo dienu piebiedrojās kāds, kam piemetās iesnas, līdz ar to nakts koncerti izvērtās apmēram tādi – hrrrr...., apčī, klepus, kāds izņauc degunu, hrrr..., hrrr.. apčī... Nu ļoti kolektīvs pasākums.
Izejam, ejam, kāpjam, puiši atkal mazliet ātrāki, meitenes nopakaļ. Viens pampaks, tad traverss uz otra pampaka malu, līdz esam vajadzīgā kalna pakājē. Skatos un atkal nesaprotu tur taču nav kur iet! Pa tādu nobiru nogāzi taču nevar tikt augšā. Izrādās – var gan, tieši tur arī ejam, līdz visi satiekamies uz neliela plauktiņa vietā, kur sākas virsotnes klintiņas. Oļegs uzkāpj pirmais, sataisa staciju, nolaiž virvi, tad pamazām pārējais bars savācas virsotnē. Pirmie jau sāk salt, vējš kļūst arvien stiprāks. Smaidoši kadri virsotnē un – fiksi lejā, kam seko ilga lēkšošana lejup pa nobiru nogāzi, pa dzīvajiem akmeņiem, ar katru soli meklējot pamatu, kas nekustas. Balets lielajos kerzavikos nav viegla lieta, bet pie visa jau pierod.
Vējš ik pa brīdim iepūš tā, ka aizmirsti – uz kuru pusi gribēji iet. Bet cīnoties ar stipro pretvēju visi smaidīgi tiekam līdz mājai. Secinām, ka lai arī šis skaitījās pat 3A maršruts, tomēr fiziski bija vieglākais no trijām virsotnēm.
Otrai grupai šodien paredzēts ledus maršruts. Viņi ierodas nometnē vismaz stundu vēlāk kā mēs, ļoti noguruši, nosaluši. Maršruts tika izkāpts, bet stiprais vējš viņus pamatīgi nosaldējis, kā arī var manīt, ka viņiem kaut kas maršrutā noticis. Kad otrās grupas biedri beidzot atsiluši, pamazām dabūjam dzirdēt stāstus par to kā Jutai sanācis norauties un kā viņu izdevies lidojumā noķert, apskatām salocīto titāna fifu, par kuru rodas jociņi, ka ar tādu tagad var līst tikai pa kreisi, tikai aiz stūra. Aņa krītot sasitusi kāju, sāp celis. Koļa saka, ka vairs negrib nekur kāpt. Vismaz ne nākamajā dienā. Nekas, kad cilvēks atpūšās, izguļas, tad viss izskatās citādi.
20.03., ceturtdiena
Mūsu grupai plānots iet uz samērā tuvo Racek virsotni, otra grupa dienu velta atpūtai (iepriekšējās dienas ledus maršruts tiešām izrādījies smags).
Šķērsojam mūsu pierastās morēnas asti, tālāk seko kāpiens augšup pa tā saukto „krokodīlu” – stāvu morēnu lielā ledāja malā. Tāds serpentīnveidīgs kāpiens pa akmeņiem. Tad pa kuluāru augšup līdz pārejai un esam virvju posma sākumā. Plānotas trīs virves. Vilnis piesakās kāpt pirmais, meklēt vietu stacijai un to izveidot, lai pārējie varētu kāpt augšā jau drošinoties pie margas. Tā pamazām visa grupa (3 puiši, 3 meitenes un 2 skolotāji –Oļegs un Saničs) rāpjamies uz virsotni.
Gaidot, kamēr atbrīvosies trešā virve sanāk pavērot lielu ērgli. Laikam bijām piesaistījuši viņā uzmanību kā potenciālā barība, jo šis nolēma pariņķot turpat virs mūsu galvām. Droši vien nosprieda, ka tik gruntīgs medījums nav viņam pa spēkam, un lika mūs mierā. Bet izskatījās tiešām skaistulis, kā tas milzu putns no filmas „Kapteiņa Granta bērni”.
Atkal virsotne, pēc tās pašas krievu skalas – 2A. Rāpjamies lejā. Saničs nāk lejā pēdējais un kaut kas viņam misējās, paklupa un sasita muguru. Kad salocīja virves un devāmies lejā, sagurumu vēl nemanīja, bet vakarā mūsu mūžīgais enerdžaizers bija manāmi sanīcis. Katja mēģināja palīdzēt ar zāļu krājimiem, bet bija skaidrs, ka nākamajā dienā ar otru, stipro grupu Saničš neies kalnus gāzt.
Šajā naktī man uzradās draudzene, bet varbūt draugs, kas zin, neredzēju, neuzprasīju. Pirmās naktis šī pele dzīvojās kaut kur pa iztabas otru galu, puiši redzēja, kā kustonis šiverē pa mantām. Nu lūk, ceturtdien beidzot tika arī līdz manīm, līdz maniem riekstiņu krājumiem. Somā našķus likt bail, ka neizgrauž somai caurumu, saliku maisiņu maisiņā, aizsēju ciet, bet visu nakti dzirdu, kā ik pa brīdim čaukst. Bail, ka man degunu nenograuž. Uzraušos sēdus, paņemu rokās pieres lukturi, kad čaukstēs – slēgšu gaismu un sitīšu. (Bērnībā es laukos kūtiņā mēdzu ar žurkām karot, reiz ar mēslu dakšām vienai iedūru, kliedzām abas. Brr... kāda prozaiska atkāpe!) Sēžu, nāk miegs, klusums. Ielienu atpakaļ savā migā. No rīta konstatēju, ka pele ir panākusi savu, maisā caurums, riekstiņi mazliet ir pačibināti. Nu lai jau viņai tiek. Līdz nākamai kalnā kāpēju grupai atkal viņai būs atslodzes dienas.
21.03., piektdiena
Pienākusi pēdējā diena kalnos, rīt jāiet lejā. Pamazām parādās sapņi par dušu, vannu, wc, kas nebūtu 200 metru attālumā un pēc kalna pievarēšanas, tēju , priekš kuras nebūtu jākausē ledus. Sapņojam par ikdienā tik pierastajām lietām, tomēr zinām, ka mums arī ļoti pietrūks šī kalnu būdas sajūta.
Saničs ik pa brīdim izplūst dažādos stāstos un pārdomās. Viena no domām – kā viņam reizēm apnīk šī dzīvošana po bomzhatski. Sākumā klausos un brīnos – nu kā var apnikt te, kalnos, prom no visa, no interneta, telefona, darba, nodokļiem un revolūcijām. Te taču ir absolūts miers un pilnīgi cita realitāte. Bet redz, varot apnikt dzīve pufaikā un vaļenkos, bez ērtībām, bez ūdens, vai vēl skarbāk, ja nedēļām jāmitinās teltī un ēst sanāk rīsus/griķus/makaronus.
Bet laikam jau patiesība ir vienkārša – mēs katrs sapņojam par to, ko nevaram iegūt (vismaz ne kārotajos daudzumos) – mēs nevaram iegūt nelimitētu atvaļinājumu, lai noslēptos kalnos uz ilgu laiku, Saničam savukārt kalni ir darbs un varbūt arī viņš grib atvaļinājumu prom no šī visa.
Otrā grupa Oļega pavadībā dodas iekarot vēl vienu ledus maršrutu, daži paliek nometnē baudīt rāmu ikdienu, bet mēs 2 meitenes un 4 puiši dodamies izpētīt ledāju un apskatīt slaveno Hotel Korona.
Tieši tā arī rakstīts uz dzeltenās būdas sienas, kas novietota viena ledāja augšpusē, nākamā ledāja pakājē uz morēnas.
Būda paredzēta tiem, kas grib doties uz apkārtējām virsotnēm, kādi 6 cilvēki tur var mierīgi pārlaist nakti pirms svarīgā kāpiena, piemēram kādā no Koronas virsotnēm vai virsotnē Brīvajā Korejā. Tieši tā, domājat es atvaļinājumā varēju pilnīgi aizmirst par darbu? Nekā – Brīvā Koreja noraudzījās uz mani visu manu atvaļinājuma laiku! Sasodīti ironiski, ne? :D
Mēs savus atkritumus vācām kopā un nesām lejā, bet šķiet, ka ne visiem un ne visos laikos tas ir bijis populāri. Kaut kā neiedomāju papētīt aprūsējušo konservu bundžu datumus. Ledājs tos pacietīgi pamazām nes uz leju. Ik pa brīdim var redzēt ledājā iesalušu miskastes kalnu. Jā, tur ir ne tikai skaisti zili ledi, bet arī aprūsējis civilizācijas nospiedums. Diemžēl.
Neskatoties uz aprūsējušajiem musariem, diena bija skaista – saule, zilas debesis, mirdzošs ledus, visapkārt virsotnes, un vismaz viena lavīna mums parādīja šovu.
Ejot lejā šķiet ka var just pavasari visapkārt. Saule silda, ledi kūst, kalni palaiž vaļā akmeņus un ik pa brīdim dzirdam un redzam, kā vai nu no morēnas birst akmeņu straumītes vai arī klaudzoņa nāk no apkārtējām klintīm.
Pastaigā pa ledāju varam vēl nedaudz praksē pielietot to, ko iemācījāmies ledus nodarbībā, citādi šis slidkalniņš varētu būt ar pamatīgu paātrinājumu.
Vakarpusē gaidam otru grupu, kas ierodas krietnas pāris stundas pēc mums, bet pēc sejām var redzēt – ļoti apmierināti ar padarīto.
Jau sāk krēslot, kad pa taciņu no morēnas puses norāpjas divi onkas. Pirmais reklamē otro, ka lūk, tagad ierodas sniega leopards (to piešķīra tiem alpīnistiem, kas uzkāpuši visās bijušās PSRS teritorijā esošajās virsotnēs, kas augstākas par 7000m). Šis leopards gan izskatījās samērā komiski, vismas pašlaik. Spilgti zaļi kalnu zābaki, tievas kājas, resns alus vēders, un skatiens ar nosaukumu „a kā es te nokļuvu”? Abi veterāni tika iekārtoti tajā pašā mājā, kur mēs, istabiņā tieši zem mūsējās. Godīgi sakot – mēs 15 cilvēki nespējām radīt tik lielu troksni kā šie divi kungi. Vai nu abiem slikti ar dzirdi, vai skaļi runāt nepieciešams, lai otru pārliecinātu, bet visu vakaru varējām klausīties, kā viņi viens otram droši vien jau simto reizi atstāsta savus varoņdarbus, kā arī sadzīves lietu risināšanu – vienam negaršo zaļā tēja, otram labāk gribas vodku, bet prezervatīvus abi bija paņēmuši līdzi. Mūsu apartamentā šajā vakarā bija iestājies tāds skumjš klusums, varbūt tāpēc, ka zinam – rīt atvadamies no kalniem, bet varbūt tāpēc, ka šie skaļie apakšīrnieki mazliet mūs nošokēja.
Ja šķiet, ka ar šiem leopardiem būtu gana, nekā. Mana draudzene pele atkal šiverē pa manu kaktu.
22.03.2014, sestdiena
Ceļamies agri, plānots pl 8 jau iziet, lai dotos lejā. Tas nozīmē visu savākt, sastūķēt somās, sakārtot mitekli, savākt visu savu musaru. Somas izskatās amizanti ar piekabinātajiem atkritumu maisiem, bet – kārtībai jābūt. Protams, izkasamies mazliet vēlāk, bet ap pusdeviņiem visi jau stājas uz takas. Uz pl.11 lejā mūs gaidīs mikriņš, lai aizvestu uz Biškeku. Mazliet skumji, bet izbaudu vēl pēdējo kāpienu ar dzelkšņiem, pēdējos taku serpentīnus. Diemžēl manā acu priekšā Aņai samisējas solis un sanāk veikt neparedzētu piezemēšanos uz deguna. Tiešā nozīmē uz deguna. Pēc kritiena Aņa parunāt var, pakustēties var, nokabinam somu, mēģinam izdabūt ārā saķērušās nūjas, bet skats uz seju mani nobiedē – asinis pa visu kreiso vaigu. Ar sniega un mitro salvešu palīdzību izdodas noskaidrot ievainojuma vietas – noskrambāts deguns un skramba zem acs. Šķiet, ka atgriešanās darbā viņai būs saules brillēs, jo diez cik labs skats pēc pāris dienām tur noteikti nebūs.
Nokāpjot lejā noņemu smago somu no pleciem un gandrīz apgāžos. Tik nepierasti liekas stāvēt uz līdzena seguma, nevis slīpas takas un bez 20 kg uz muguras, ka teju vai zaudēju līdzsvaru.
Mazliet pēc pl 11 esam savākušies pie busa un atgreižamies civilizācijā. Mjā.. ja par civilizāciju var nosaukt Biškeku. Nē nu – nav jau tik traki, bet – atceraties, kāda bija Rīga 90.gadu sākumā? Uzraksti krieviski, daudz mazas lavočkas, kiosks 3x4 m ar uzrakstu „kolbosa” ir pierasta parādība. Pilsēta ļoti pelēka, šķliet diezgan nekārtīga. Bet var jau būt pie mums arī pavasarī tūlīt pēc sniega nokušanas un pirms slavenās pavasara talkas nav nekas ļoti labāks. Tomēr atgriešoties salīdzināju, ka mūsu pelēkums nav tik pelēks, kā pie viņiem. Un vēl – uz katras ielas vismaz viena izkārtne ar nosaukumu „Aviokase”. Varbūt kāds var pakomentēt, kāpēc viņiem tas tik populāri un vai vispār zem šī nosaukuma slēpjas jebkas saistībā ar ceļošanu.
Tajā pašā mājā, kur dzīvo Saničs tiek izīrēti dzīvokļi arī tādiem kā mēs (no kalna nokāpušiem netīruļiem), tāpēc noīrējam dzīvokli, lai dušas rindu varētu sadalīt kaut vai pa 2 vannas istabām. Ilgi gaidītais brīdis ir klāt, tomēr katram jāmēģina iekļauties 10 minūtēs, lai visiem tiek ūdens prieki pēc iespējas ātrāk. Maza piebilde – ūdens skaitītāju dzīvokļos tur nav.
Kad visi atguvuši cilvēcīgu izskatu, sadalamies kompānijās un dodamies uz tirgu un pēc suvenīriem. Taksis izmaksā max 2 Ls (mēs, protams mašīnu piepildījām, braucām četratā). Mašīnas ir vecas, smagi grabot tiekam līdz tirgum. Galvenais kārums ko šeit parasti pērk – garšvielas. Tā kā man nav ne jausmas, kas ir tas labākais, kas no Kirgīzijas garšvielu galda jāpaņem, tad klausu zinošāko ieteikumiem un pērku „to pašu ko meitene pirms manis”. Viņiem ir garšīgi žāvētie augļi, aprikozes, rozīnes, plūmes, dažādi rieksti. Nez, kāpēc līdz mums tādus gardumus neatved, vai varbūt MC2 ir, bet par 10 reizes lielāku cenu?
Īstenībā, intereses pēc derētu aizdoties ekskursijā uz mūsu centrāltirgu, veselu mūžību tur nav būts, varbūt arī tepat Rīgas centrā es staigātu ar vaļā muti par visu brīnoties? Redz, kā tā lielveikalu kultūra cilvēku notrulina – es brīnījos par parastu tirgu!
Ak, jā, atgriežamies Biškekā. Tātad seko vēl viens brauciens ar taxi. Šoferis ar entuziasmu piedāvā mūs aizvest uz nosaukto adresi, bet, kad sākam braukt, izrādās, viņam nav ne jausmas – kur tas ir. Taisam dīvainus manevrus pa bedrainajām ielām, izbaudot viņu braukšanas kultūru. Pag, cik pie mums ir sods pad dubultās baltās līnijas pārbraukšanu? Viņiem ir teju vai standarts – braukt tā, lai baltā dubultā ir mašīnai pa vidu. Joslas? Kas tas tāds? Kā gribu, tā braucu. Vārdu sakot – es tur braukt nevarētu. Kaut gan varbūt varētu, tik jānopērk kāds Opelītis uz sadalīšanās robežas, lai nav žēl, kad samīca un saskrambā. Tiešām – džigitu pilsēta.
Tā kā taksis nolīgts par fiksētu samaksu, tad par to naudu (komplektā ar Maksa pieslēgumu GPSam telefonā) arī mūs beidzot nogādā mērķī – suvenīru veikalā, bet domāju, ka viņš visu peļņu bija notērējis benzīnā.
Pēc tam seko vēl viens reids uz universālveikalu, kur pamazām satiekas visas mūsu kompānijas – visi pie kirgīzu tautas darinājumu stendiem – kurš pērk filca somas, kurš čības un cepures, kurš citus suvenīrus.
Ar to piedzīvojumi nebeidzās. Izejam ārā no veikala, kad pēc brīža mums piesienas milicija. Kamēr es biju pagājusi nostāk nobildēt burgeru ēstuvi ar kolorīto nosaukumu „Begemot” (ar humoru laikam viņiem viss ok), tikmēr puišiem paprasa pases, izlasa, izpēta, tad uzaicina līdzi uz „iecirkni”, pārbaudīt somu saturu. Dodos viņiem nopakaļ, jo kur tad es tur viena palikšu, nav man karte, lai aizkultos atpakaļ uz dzīvokli. Ilgi mēģinu saskatīt, kur tad ir tas iecirknis, jo uz tām turvīm, kur ieveda Maksu, neredzu neko vairāk kā uzrakstu „Pivo”. Maks tāds apjucis iznāk ārā, bet saka, ka viss kārtībā. Seko Vilnis un Andrejs, pēc tam tiek arī līdz manīm. Kaut kā dīvaini, somas kratīšana alus bārā pie stūra galdiņa.. Tā kā noraustos, tā kā gribas protestēt, vai viņi tiešām to domā nopietni? Bet aizdomas, ka tad pārbaude prasīs vairāk laika, mēģinu savaldīt vienlaicīgi gan smieklus , gan izbrīnu un izpildu komandas – izņemu visu no kabatām, atrādu somu, pastāstu, cik makā naudas. Ar to viņiem pietiek. Palaiž. Un vēl piedevām nosaka Maksam – „Paklau, Tu tik labi izskaties, man ir tāds pats dzimšanas gads kā Tev, bet paskat, es par 10 gadiem vecāks izskatos!”.
Nu re, no Kirgīzijas miličiem nav jābaidās, varbūt viņiem vienkārši interesē jūsu vecums..
Nākamais taksis. Iekāpjam laikam krutākajā Biškekas taksī – mersis, ķiršu sarkans, tīrs, tonētie stikli. 10 minūšu laikā šoferis visu biogrāfiju izstāstīja. Dienējis specnazā, ja vajag – brauks uz Ukrainu (bet es nespēju izseko līdzi viņa domu gaitai – kuru pusi viņš grib aizstāvēt), iesauka Van Damme, Biškekā viņu visi pazīst, gribi – noorganizēšu jums lekšanu ar izpletni, pieraksti manu telefonu, ja vajag – rīt aizvedīšu uz lidostu, kur jums apstāties, ā šeit – labi tātad šeit (tiek šķērsota baltā dubultā) un esam atbraukuši. Saki godīgi – nu jums tagad Latvijā ir labāk, pēc PSRS? Bet saki godīgi. Visa viņa monologa laikā bija mazliet bail kaut ko iebilst, bet uz šo jautājumu vienbalsīgi atbildējām – jā. Par ko viņš bija ļoti izbrīnīts. Eh, derētu Van Dammem atbraukt uz Rīgu, šķiet, ka viņš arī mainītu savas domas. Tiesa gan, paliktu bez tiesībām jau pirmajā pusstundā.
Vēl nopērkam pa konjakam (kurš ciemkukulim, kurš sev) un drīz jau dodamies kopīgās vakariņās. Pēc padsmit dienām, kad baudīti galvenokārt rīsi, griķi, makaroni, maize, prjaņiki, cepumi, končas, visiem gribas kaut ko zaļu – salāti ir topā. Un, protams, gaļa. Viss tiek noskalots ar alu, konjaku un airan (gandrīz kefīrs). Ak, jā, krodziņš pārsteidza ar labierīcībām, kur grīdā ir caurums. Kā man nokomentēja, viņiem tas tā pierasti, arī viesnīcās tā mēdz būt...
Desertam vēl ieklīstam veikalā pēc saldējuma. Izrādās, bomžuki viņiem arī ir sastopami. Viena tāda bomzīte mācās virsū Andrejam ar tekstu „dai som, nu dai som” (viņu naudas vienība, apmēram 1 santīms mūsu latiņos), kad saņēma noraidījumu, tad viņas skats pārmetās pie saldējuma, kas bija rokās, un nolēma diedelēšanu turpināt: „Nu togda morožennoje”.
Reiss mums ir 4:45 no rīta, ap pl 2 jādodas uz lidostu, gulēt iet nav jēgas. Tā nu bankets nejauši ir pārnesies uz īrēto dzīvokli, kur pie konjaka un šprotu bundžas tiek risinātas tālākās sarunas.
23.03., svētdiena
Pa naksnīgo biškeku dodamies uz lidostu. Ja šurp braucot pietika ar paroli „alpīnists”, lai neko nepārbaudītu, tad atpakaļceļā tiekam pakļauti rentgenam laikam vismaz 3 reizes un vēl pāris pasu kontrolēm. Bet pie somu svara un no Kirgīzijas izvedamā konjaka tilpuma neviens nepiesējās.
Reiss Biškeka-Stambula šoreiz mūs nelutina, nākas katram sēdēt tikai savā vietā. Tad Stamblas lidostas saldumu piedegustēšanās (aš pat nelabi palika, kā piedegustējos, baigi garšīgie tie lukumi!) un tad jau Rīga. Ar nereālu sajūtu, ka redz, viss, piedzīvojums beidzies. Pāris dienas sanāca paslimot ar solīto līdzenuma slimību. Tiešām galva mazliet reiba un pirmajā krosiņā bija dīvaina sajūta, ka esmu kaut kur ārpus. OK, kājas skrien, bet pati es uz to noskatos kaut kur no kalna korītes.
Gribu pateikt paldies visai kompānijai, ar ko biju kopā šajā braucienā. Jo daudz kas jau atkarīgs arī no kolektīva, kādā šāds piedzīvojums notiek. Un kompānija bija tiešām lieliska!
Pāris naktis sapņos vēl redzu akmeņus, morēnu, pār kuru jārāpjas, lai tiktu līdz mazmājiņai.Lejot tējkannā ūdeni gribas pasmaidīt, jo nav jākausē ledus klucis.
Secinājums – esmu iekūlusies jaunā atkarībā. Gribu vēl!!!