Alpīnisms – tas ir sports, aktīva atpūta, dzīvesveids, kura mērķis ir kāpšana kalnos.
Tas ir sarežģīts un komplicēts sporta veids, kurš prasa fizisku izturību, uzdrīkstēšanos, pacietību un vīrišķību, uzmanību un pašdisciplīnu. Sportiskā alpīnisma būtība ir dabas radīto šķēršļu (augstuma, reljefa, laika apstākļu) pārvarēšana ceļā uz virsotni.
Termins alpīnisms, radies no Alpu kalnu nosaukuma, par cik tieši Alpi tiek uzskatīti par šīs nodarbes šūpuli.
Par alpīnisma dzimšanas dienu pieņemts uzskatīt 1786. gada 8.augustu, kad ārsts Mišels Gabriels Pakkards un kalnu pavadonis Žaks Balma sasniedza augstāko Alpu virsotni – Monblānu. Piemineklis Monblāna pirmgājējiem atrodas Šamonī, kas ir alpīnisma un kalnu slēpošanas meka.

Alpīnisms ir ļoti riskanta nodarbe. Vienmēr jābūt uzmanīgam, un jāapzinās iespējamie riski plānojot doties pat uz ļoti vieglām un it kā drošām virsotnēm. Ja esat iesācējs, un Jums nav pieredzes kalnos, tad labakais veids ir ceļot kopā ar pieredzējušāku partneri, vai gidu. Viņi noteikti pastāstīs ko darīt, lai dodotos kalnos būtu droši. Vislabāk pieteikties alpīnisma klubā vai doties uz apīnisma trenniņ nometni.

Kāds labums no alpīnisma?

Alpīnismam ir daudz priekšrocības. Redzamākā no tām – fiziskās veselības stiprināšana, spēka palielināšana, muskuļu masas palielināšana izmantojot aerobas slodzes. Citas, mazāk redzamas, vai „mazāk materiālas” priekšrocības ir personības psiholoģiskā izaugsme, kā arī spēja darboties komandā. Tas nepieciešams kā darbā tā arī privātajā dzīvē.

Kurš var nodarboties ar alpīnismu?

Nav zināms, ka būtu kādi vecuma ierobežojumi, lai sāktu nodarboties ar alpīnismu. Pasaulē ir veiksmīgi alpīnisti, kuri sākuši kāpt kalnos pēc 50 gadu sasniegšanas. Protams bērni līdz 16.gadu vecumam drīkst trennēties un kāpt kalnos tikai pieaugušo uzraudzībā.
Ar šo sporta veidu drīkst nodarboties katrs cilvēks, kurš to vēlas, pat ar minimālu sagatavotības pakāpi, pēc kāda laika, var sasniegt labus rezultātus. 1B kategorijas virsotni var sasniegt jebkurš vesels cilvēks.
Katrs gājiens kalnos ir jāplāno tā, lai tas atbilstu dalībnieku iemaņām un zināšanām. Dažādām situācijām, kuras var rasties, gatavam jābūt, ne tikai katram dalībniekam, bet arī visai grupai kopumā.

Cik ilgs laiks nepieciešams, lai uzkāptu virsotnē?

Īsu maršrutu veikšanai pietiek ar pāris stundām, lai nokļūtu virsotnē un kājām nokāptu lejā. Ir nedaudz garāki maršruti, kuru veikšanai nepieciešamas pāris dienas, kā arī naktsmītnes kalnā. Un ir ekstrēmi maršruti, kuru iziešanai nepieciešamas vairākas nedēļas vai pat mēnesis. Pārsvarā tas attiecas uz augstkalniem.

ALPĪNISMA VEIDI

Alpīnismā ir dažādi novirzieni, un parādās ar vien jauni. Bet ir divi galvenie – tehniskais alpīnisms un augstkalnu alpīnisms.

Tehniskais alpīnisms

Tehniskais alpīnisms – kāpšana pa sarežģītiem maršrutiem, virsotnēs līdz 6500 m.v.j.l.. Nepieciešams izmantot speciālu inventāru. Tās var būt monolītas klinšu sienas, vai kombinēti maršruti (ledus, klintis, sniegs). Tehniskais alpīnisms ir daudzveidīgs, ar neskaitāmiem novirzieniem, lai nodarbotos ar kādu no tiem ir jāizmanto profesionāla pieeja, nemitīgi jāpilnveidojas.
Galvenais, kas raksturo tehnisko alpīnismu, ir izietā maršruta posmi, ne konkrēts augstums. Iespējams veikt Big Wall (sienu maršruti), kā arī klinšu un ledus maršrutus.

Augstkalnu alpīnisms

Augstkalnu alpīnisms – kāpšana virsotnēs, kuras pārsniedz 6500 m.v.j.l. Kur grūtākais ir tas, ka cilvēka organisms nav piemērots, lai atrastos tādā augstumā. Ilgstoši atrodoties lielā augstumā, organisms atrodas skābekļa badā, kam iespējamās sekas ir kalnu slimība. Lai uzturētos augstkalnos, nepieciešama aklimatizācija. Neskatoties uz to, ka kāpjot virsotnēs virs 8000 m.v.j.l., iespējams izmantot skābekļa padeves aparatūru, cilvēka ilgstoša uzturēšanās augstkalnos nav iespējama.
Ir tādi uzgājieni, kuri attiecas, gan uz tehnisko, gan augstkalnu alpīnismu. Tos klasificē, kā augstkalnu-tehniskos kāpienus. Tādi pa spēkam tikai jomas profesionāļiem.
No alpīnisma atdalīti un kļuvuši par atsevišķiem sporta veidiem – leduskāpšana, klinšukāpšana, kalnu tūrisms.

RELJEFS

Lai ietu kalnos, nepieciešams iemācīties pārvarēt šķēršļus – sniegu, ledu, ledāju, klintis. Katrs reljefa veids pārvarams izmantojot īpašu tehniku. Pat viena maršruta ietvaros alpīnistam nepieciešams pārvarēt dažādas reljefa formas.

Sniegs
Lai pārvietotos pa sniegu, nepieciešami dzelkšņi un leduscirtnis. Dzelkšņi – metāla veidojumi, kurus stiprina pie zābakiem, tiek izmantoti, lai pārvietotos pa ledu un sniegu. Leduscirtnis – instruments ar kura palīdzība veic drošināšanu, pašdrošināšanu uz ledus, sniega nogāzēm. Sniegs tiek uzskatīts par vienu no bīstamākajiem reljefa veidiem. Tas tādēļ, ka grūti izveidot stabilu drošināšanu, iespējamas lavīnas.

Ledāji
Milzīgas ledus masas. Ledājs veidojas no sasniguša sniega, kurš laika gaitā pārtop par ledu un pārvietojas gravitācijas spēka ietekmē. Bīstamākais uz ledāja – plaisas! Ledājus ar redzamām plaisām sauc par atklātiem ledājiem, ar neredzamām (zem sniega) – slēgtiem.
Pārvarēšanai tiek izmantoti dzelkšņi un ledus amurs
Лёд
Ледопады, ледовые склоны – всё это разновидности ледового рельефа. Чем круче склон, тем более сложную технику использует альпинист. Для преодоления также используются кошки, но уже более технические, чем для снега и льда. А также ледовые инструменты или айс фифи. В качестве точек страховки используются ледобуры, которые считаются одними из самых надёжных точек страховки. Основная опасность – обвалы льда.

Klintis
Klinšu kāpšana – neatņemama, alpīnisma sastāvdaļa. Alpīnistam jāmāk pārvarēt klinšu posmus, izmantojot savus drošināšanas punktus. Drošināšanai izmanto āķus, ieliktņus, frendus, stoperus.
Bistamākais klinšu maršrutos – akmeņu lavīnas.
Klinšu kāpšana, bolderings – atdalījušies no alpīnisma, kļuvuši par atsevišķiem sporta veidiem.

 

GRŪTĪBU PAKĀPES

Kalnu maršruti, traversi atšķiras ar sarežģītību, augstumu, stāvumu, klintīm, ledus – sniega seguma kvalitāti. Maršruta sarežģītību ietekmē arī laika apstākļi. Maršruta grūtību pakāpe – mikroreljefa kopums. Šis kopums sevī ietver – grūtības, katra posma īpatnības, to biežumu maršrutā, maršruta kopējo garumu.
Krievijā, alpīnisma maršruti sklasificējas 1B līdz B grūtību pakāpēs. Francijā pieņemta maršrutu gradiācija no F līdz ED. Daudzām valstīm ir savas grūtību pakāpes skalas. Eksistē salīdzinoša grūtību pakāpju tabula.
Kalni piesaista cilvēkus, kuriem patīk daba un nav svešs piedzīvojuma gars. Sasniegt virsotni, ne vienmēr ir viegli, bet vienmēr liekas, ka tas ir kaut kas īpašš. Vienmēr liekas, ka Tavas pūles ir tā vērtas, lai nostātos kalna galā un ieraudzītu pasauli putna acīm.
Klubs „Traverss” organizē gan teorētiskas, gan praktiskas nodarbībās, kurās iespējams apgūt nepieciešamās iemaņas, lai droši dotos kalnos. Bez tam, gan iesācēji, gan pieredzējuši alpīnisti katru gadu dodas uz Kaukāzu, Pamiru, Tjanšanu, Alpiem, Tatriem, Himalajiem un citiem kalniem, lai kāptu dažādās virsotnēs.